Lielā talka Klintaines pagastā sākās jau labu laiku pirms īstās dienas, 27. aprīļa. Klintainē dzīvo divas Pļaviņu novada ģimnāzijas skolotājas, un viņu audzināmās klases sakopa teritorijas pagastā. Citi skolēni devās uz Aiviekstes pagastu, Pļaviņu pilsētu, daudz darba bija Daugavmalā. Upes krasti, atpūtnieku un makšķernieku iecienītās vietas gan jātīra daudz biežāk, un to pārsvarā dara algotajos pagaidu darbos nodarbinātie.
Nedēļas otrajā pusē sakopām Buļļa ceļu, Vīnakalnu, autobusu pieturas. Pagasta pārvaldes darbinieki piektdien strādāja pie Sēlišku ceļa. Tas ved mežā, un darāmā tur vienmēr daudz, jo pa Rīgas — Daugavpils šoseju braucošie nogriežas pa šo ceļu, atstāj pat maisiem atkritumu, vecas automašīnu detaļas, saimniecībā nederīgas lietas.
Tāpēc vienas talkas dienas ir par maz, un nez vai bija prātīgi strādāt lietū un aukstumā, kā tas notika pagājušajā sestdienā.
Diemžēl jāsecina, ka cilvēki gudrāki nepaliek un atkritumu ar gadiem mazāk nekļūst. Saka jau, ka jāsāk ar bērnu audzināšanu, bet, ja skolā cenšas iemācīt, ka mēslot nav labi, bet ģimene, vecāki ar savu rīcību rāda pretējo, tad rezultāts nav iepriecinošs. Cilvēkus gados vairs nepāraudzināt, un, lai arī viņi šad tad piedalās talkās, pārējā laikā paši apkārtni piemēslo. Iedzīvotāji no laba prāta nepiedalās apkārtnes sakopšanā. Varbūt, ja katram stāstītu, ka kopīgi kaut kas konkrēts jāizdara, tad ietu, bet citādi vērojams liels kūtrums.
Nelīdz arī pagasta centrā izliktās atkritumu tvertnes. Apzināti vai netīšām, bet vienu no tām, ar dekoratīvu koka apdari, aizdedzināja. Ja saliksim vairāk atkritumu tvertņu, tās izmantos vietējie, sametot tajās savas drazas. Varbūt tā ir padomju laiku antikultūra. Bija pierasts, ka manā vietā visu izdarīs kāds cits, nekas nav mainījies. Bērnu domāšanu ietekmē šādi cilvēki, ne jau pāris reižu gadā skolā sarīkotas talkas. Tāpēc ļoti patīk šīgada talkas vadmotīvs: “Tīra Latvija sākas tavā galvā!”.
Par kultūras trūkumu liecina arī kāda cita pagājušās nedēļas aktualitāte — smēķēšanu bērnu un grūtnieču klātbūtnē pielīdzināt kriminālnoziegumam. Aizliegumu smēķēt kafejnīcās ievēro, bet nosacītos desmit metrus no ieejas mājā ne vienmēr. Ielās, pieturvietās ir gan bērni, gan grūtnieces, bet neviens smēķētājs nejautās pārējiem atļauju uzsmēķēt. Tāpēc domāju, ka šādi aizliegumi neko nemainīs, jo katram smēķētājam policistu klāt nenoliks. Tiem, kuriem piemīt iekšējā kultūra, sapratīs, ka tā darīt nedrīkst, bet liela daļa pat neapzinās savas rīcības sekas un dara to, kas patīk.
Arī priekšvēlēšanu laikā aktuāls ir iekšējās inteliģences trūkums. Tas, ar kādiem līdzekļiem veic nomelnošanas kampaņas, man nav pieņemami. Avīzēs, televīzijas pārraidēs kāds kādu publiski apvaino. Pirms vēlēšanām nez kāpēc visi kļūst redzīgi. Politiķi, nemitīgi cīnoties savā starpā, aizmirst par galveno — domāt par tautu. Neviens cits nav vainīgs, ka mūsu vidū ir tādi politiķi, jo valsti veidojam mēs paši.
Izvērtējot priekšvēlēšanu kandidātu sarakstus, pirmais, ko ievēroju — jo mazāks novads, jo vairāk kandidātu, un otrādi. Piemēram, lielajā Jaunjelgavas novadā tikai trīs saraksti. Tas ir labi, jo acīmredzot lielāka vienprātība un vieglāk būs pieņemt lēmumus. Katram ir izveidojies savs spriedums par kandidātiem, un es neiedziļināšos solījumos. Ja vieni apņemas darīt kaut ko labu, tad šogad par viņiem un citu gadu par citiem? Cilvēki ir zināmi, sevi parādījuši iepriekšējos gados, skaidrs, ko var gaidīt.
Publikācijas presē, internetā, valdības lēmumi sekmēt latviešu atgriešanos Latvijā, manuprāt, ir nepārdomāti un patiesībā veicina pretējo. Tie savā starpā sanaido pašus latviešus. Nesen lasīju kāda raksta komentārus internetā. Tēma bija tā pati — par tautiešu atgriešanos mājās. Ārzemju latvieši “rejas” ar mājās palikušajiem. Vieni saka, lai tie, kas aizbraukuši, dzīvo un nebrauc atpakaļ, ja jau tur ir tik labi. Tur dzīvojošie apspriež, cik grūti dzīvot Latvijā, bet, ja palikuši, lai tik dzīvo un nerādās ārzemēs. Nenosodu tos, kuri izvēlas aizbraukt. Nodzīvot visu mūžu Latvijā, sabeigt veselību un vairs to neuzlabot, jo nav naudas, cīnīties ar nabadzību un par izdzīvošanu. Kam tas patīk?
Dažās jomās valsts tomēr domā par mums, un viena no tām ir valsts imunizācijas programma. Daļa vecāku diemžēl izvēlas bērnus nevakcinēt. Esmu pret pārmērīgu zāļu lietošanu, bet saprotu, ka organisms ir tā pieradis pie apkārtējās sabojātās vides, ka ar dabīgiem līdzekļiem, piemēram, zāļu tējām, ne vienmēr var izveseļoties. Vieni no tiem, kuri atsakās vakcinēt bērnus, ir tā sauktie “zaļie”, kuri jau no bērnības lieto dabīgu, veselīgu pārtiku. Varbūt viņiem ir “zirga” veselība, bet, ja piemeklētu kāda masu epidēmija, pasargāti nebūtu arī viņi. Agrāk, kad izvēles iespēju nebija, šķiet, saslimšanu bija mazāk. Tagad, kad katrs var brīvi izvēlēties — vakcinēties vai nē, laiku pa laikam dzirdam par masveida saslimšanām, piemēram, ar masalām. Pati neesmu, bet bērni gan ir potēti pret ērču encefalītu. Šogad talkojot, īpaši mežā strādājot, par laimi, nevienu ērci neatradu, bet citus gadus, pat mājas pagalma zālienā spēlējoties, bērniem piesūcās mazās ērces, tās, kuras ir otrajā attīstības stadijā — nimfas.Viņas ir tik mazas kā smilšu grauds, gaiši brūnas, caurspīdīgas. Piesūkušās ir knapi kniepadatas galviņas izmērā. Tāpēc vakcinēties vajag, diemžēl pati šajā ziņā “grēkoju”.
Citādi “grēko” daļa skolotāju, par kuriem plašas diskusijas raisījās pagājušajā nedēļā. Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība uzskata, ka pašreizējā Latvijas izglītības sistēma, kurā nauda seko skolēnam, ir greiza. Tās dēļ mazāku skolu skolotāji nevar nopelnīt vairāk, lai kā viņi censtos, toties skolotāji, kuri pelna 1000 latu mēnesī, ir uzņēmušies pamatīgas slodzes, kas nav labi ne viņiem, ne profesijai. Nav normāli, ka viens pelna divsimt latu, bet cits piecas reizes vairāk. Es arī gribētu pelnīt vairāk, būtu gatava kalnus gāzt, bet man nav tādu iespēju. Vai tiem, kuri saņem lielas algas, nav savas dzīves, ir tikai darbs, kurā viņi ir perfekti? Dzīvojot stresā, palīdzību meklē, lietojot zāles, sabeidz veselību, un zaudētāji ir arī skolēni.
Lai nodarbinātu sevi un bērnus, brīvdienās, kamēr nelija lietus, strādājām dārzā. Siltumnīcā bija jānomaina zeme. Vajadzētu izstādīt laukā gurķu un tomātu stādus, kuri podos jau izstiepušies varen lieli. Sestdiena pagāja, gatavojoties koncertam Stukmaņu muižā. Palīdzēju iekārtot telpas, bija jādomā par apkuri, galdiem, krēsliem, citām saimnieciskām lietām.
