Sauklis “Izdzīvos stiprākie” apzīmē evolūcijas gaitu. Tas nozīmē to, ka vienmēr ir blakus kāds, kurš ir gatavs ieņemt tavu vietu. Tas ir konkurents, sāncensis, kurš dzīvi padara par nemitīgu cīniņu.
“Nepieciešamība konkurēt cilvēkam ir ieprogrammēta vissenākajos instinktos, tikai mūsdienu sabiedrībā tā vairs nav cīņa par barveža titulu, bet gan par sava statusa apliecināšanu sabiedrībā, cīņa par apkārtējo atzinību un cieņu, cīņa par tevis vērā ņemšanu,” pauž personāla atlases firmas “Working day Latvia” mārketinga menedžeris Māris Silinieks.
Laiki ir mainījušies, ēdiens cilvēkiem vairs nav jāizcīna, bet jānopelna. Tas prasa cīniņā izmantot citus līdzekļus — prātu. Pirmatnējā sabiedrībā bija pašsaprotama prasība būt fiziski visspē-
cīgākajam, lai iegūtu pietiekami daudz ēdiena, labāko sievu, spēcīgākos pēcnācējus. Šāda sapratne par konkurenci, no vienas puses, ir palikusi pagātnē, no otras, — cilvēkus joprojām vada dabas instinkti, un tas veicina attīstību, jo kādam vienmēr gribas būt labākam par otru.
Labā un sliktā
konkurence
Vēlmei būt labākajam ir gan labā, gan sliktā puse. “Labvēlīga konkurence ir viena no svarīgākajām komponentēm personiskajā attīstībā un sevis pilnveidošanā. Veselīgu konkurenci var mācīties no bērniem — “skaties, kāda man ir skaista kleita”, nevis — “tava kleita ir neglītāka par manējo”. Veselīga konkurence nozīmē priecāties par saviem sasniegumiem, nevis par konkurentu neveiksmēm. Cilvēku domas ļoti bieži materializējas, un konkurenta neveiksme, kas iepriecina, var tikt piesaukta un piemeklēt pašu iepriecināto,” skaidro M. Silinieks.
Viņš novērojis, ka darba kolektīvos bieži veidojas neveselīga konkurence ar karjeru saistītos jautājumos. “Darbinieks piesavinās kolēģa nopelnus vai aizmuguriski aprunā kolēģi, lai sevi izceltu gaismā. Tomēr šādi intrigu pinēji agri vai vēlu tiek atmaskoti un nekad tā līdz galam neizpelnās kolēģu uzticēšanos,” norāda M. Silinieks. Viņš iesaka arvien paturēt prātā — ja vienam kolēģim tiek zāģēta krēsla kāja, tad tas pats pēc laika var notikt ar nākamo.
Vēlama un
nepieciešama
“Konkurence ir ikvienā darba kolektīvā — kā jebkurā cilvēku kopā, kurā mēs nonākam kādā mijiedarbībā. Jautājums ir tikai par to, vai konkurence ir slēpta vai tā ir atklāta un visiem saprotama.
Atkarībā no darbības jomas konkurence var būt pat vēlama un nepieciešama. Piemēram, ir sena patiesība, ka labākie aktīvie pārdevēji ir tie, kuros mīt sportiskais azarts — nepieciešamība būt pirmajiem, labākajiem. Tieši konkurence palīdz sasniegt augstākos mērķus. Prasmīgs vadītājs šādu konkurenci starp darbiniekiem vienmēr centīsies radīt, to stimulējot materiāli un ar dažādām darbinieku motivācijas metodēm. Tajā pašā laikā ir jāatceras, ka, konkurencei kļūstot neveselīgai, tā var bojāt mikroklimatu un darbinieku sniegumu ietekmēt negatīvi. Piemēram, kamēr darbinieki sacenšas par labāko sniegumu un darba rezultātiem, tas uzņēmumam un tā klientiem nāk par labu. Bet, sākot dalīt pašus klientus un cīnīties par viņiem, jau nozīmē bojāt uzņēmuma tēlu un mikroklimatu darba kolektīvā,” klāsta M. Silinieks.
Liek attīstīties
Sāncensība un konkurence ir neizbēgama. Visparastākā konkurences situācija — daudzbērnu ģimene. Katrs nākamais bērns ienāk ģimenē un iepriekšējo nogāž no troņa. Tas ir neizbēgami pat vismīlošākajās ģimenēs. Nākamais konkurences posms ir skola, kas noslēdzas ar darba vietu un partnera atrašanu. Tas viss attīsta personību un arī sabiedrību kopumā.
Ekonomisti norāda — konkurence ir viens no faktoriem, kas liek izstrādāt jaunus produktus un pakalpojumus. Tā uzlabo produktu un pakalpojumu kvalitāti, drošību un dizainu. Bez konkurences nebūtu notikusi evolūcija. Ja cilvēkiem nebūtu jāpierāda, ka spēj būt labāki, attīstības nebūtu.
