Tāpat kā citu vasaras sportaveidu piekritēji, arī golfa spēlētāji Latvijā ar nepacietību gaida pavasari, kad sāks darboties zaļojošie laukumi. Golfs ir sportaveids, kas pēdējā laikā piesaista arvien vairāk cilvēku. Par savu lielāko aizraušanos to uzskata arī aizkrauklietis Andris Rimkevičs. Pagājušajā gadā “Staburags” rakstīja par Andra panākumiem golfa turnīrā, bet šoreiz plašāka saruna ar viņu par šo sportaveidu.
— Kā sākās jūsu aizraušanās ar golfu?
— Tas bija pirms kādiem pieciem gadiem. Aizkrauklē dzīvoja un strādāja vairāki zviedri, ar kuriem izveidojās draudzība. Tā kā Zviedrijā golfs ir ļoti populārs, viņi ieteica man sākt to spēlēt. Tad šķita, ka tā ir neizprotama un dārga nodarbe. Katru reizi atrunājos, bet tad viens no paziņām golfa klubā rīkoja savas jubilejas svinības un ielūdza arī mani. Viņš uzdāvināja man golfa komplektu iesācējiem, un nekas cits neatlika, kā mācīties šo sportaveidu. Tajā turnīrā man gan īpaši neveicās.
Lai spēlētu golfu, obligāta prasība ir iegūt tā dēvēto zaļo karti, kas ietver apmācību un noteikumu apguvi. Tā pamazām “saslimu” ar šo sportaveidu un spēlēju joprojām. Pagājušajā gadā sāku piedalīties turnīros, un tagad jau viens plauktiņš ir pilns ar kausiem.
— Vai golfu ir viegli iemācīties?
— Viegli nav, jo pareizs golfa sitiens cilvēka ķermenim ir pilnīgi neraksturīga kustība, kādu citās dzīves situācijās nepiemēro. Tā ka sākumā krietni jānopūlas to apgūt. Golfā interesantākais ir tas, ka sacensības notiek nevis ar pretinieku, bet pašam ar sevi, jo golfā ir tā saucamā handikapu sistēma — katra spēlētāja meistarības līmeņa rādītājs, kas mainās pēc katras spēles. Jo labāk nospēlē, jo vairāk handikaps samazinās, un lielākajā daļā turnīru to ņem vērā. Bieži vien amatieru golfā uzvar nevis tas, kurš labāk nospēlējis konkrētajā turnīrā, bet kurš tajā spēlējis labāk, nekā viņš parasti to dara. Profesionālajā golfā turnīru ieskaitē handikaps netiek ņemts vērā, vērtē tikai kopējo sitienu skaitu.
— Vai Latvijā ir profesionāli golferi?
— Nē. Ir daži toplīmeņa spēlētāji, arī sievietes, bet profesionāļu nav. Golfu mācās visu mūžu, un jābūt lielam talantam, lai spēlētu tādā līmenī, arī līgumam ar atbalstītāju. Golferu sabiedrība Latvijā vēl nav pārāk liela, un aktīvākie ir savstarpēji pazīstami. Aizkrauklē pagaidām nevienu citu spēlētāju nezinu.
Divas atšķirīgas
lietas
— Kādas Latvijā ir iespējas spēlēt golfu?
— Arvien plašākas — golfa klubā “Viesturi”, kas bija pirmais, tad “Ozo”, Salienā, Siguldā, Reiņa trasē, Valmierā, un jauns laukums ir izveidots Tukumā. Visos gan neesmu bijis. Galvenokārt spēlēju “Ozo” un “Viesturos”, kur ir deviņu bedrīšu laukums (normāls skaits — 18 bedrīšu), bet ļoti omulīgs. Turp var aizbraukt ikviens, kurš pat nespēlē golfu, un jauki pavadīt laiku, gūt mieru un relaksāciju, darbojas arī labs restorāns. “Ozo” ir ļoti interesants spēlēšanas ziņā — ar dažādiem šķēršļiem. Katrā laukumā ir treniņlaukums, kurā ikviens var izmēģināt sitienus bumbām, izīrējot nūju, kas nav dārgi. Var arī lūgt treneru palīdzību.
— Populārs kļūst arī minigolfs.
— Tas ir pilnīgi kaut kas cits. Līdzība ar lielo golfu ir tikai tāda, ka tajā spēlē ar kaut kādām nūjām, bumbiņu ripinot līdz mērķim. Lielajā golfā ir cits inventārs, liels laukums, piemēram, “Viesturos” — 25 hektāri, bet tas ir tikai deviņu bedrīšu laukums), tālākais sitiens — līdz pat 300 metriem tālumā un 60 metru augstumā. Telpās nekas tāds nav iespējams. Golfa aprīkojumā ir 14 nūju, un katra paredzēta savam sitienam.
Jāievēro etiķete
— Allaž bijis iespaids, ka golfs ir dārgs sportaveids. Vai tā ir?
— Daudzi domā, ka tas ir ne tikai dārgs, bet arī elitārs sportaveids vai izklaide. Kaut gan piecu stundu soļošanu, jo apmēram tik ilgi notiek spēle, un nūjas vicināšanu nevar nosaukt par izklaidi. Viegli tas nav. Vai dārgs? Piemēram, Zviedrijā golfs izmaksā krietni lētāk nekā Latvijā, bet arī te viss mainās. Katrā laukumā noteiktās dienās ir īpašās cenas, un dažkārt viena spēle maksā tikai desmit latu. Mani draugi arī nereti uzdod jautājumu par dārgumu, un es viņiem saku — ar kādu sportaveidu vēl var nodarboties piecas stundas par desmit latiem? Nevienā sporta zālē tik zemu cenu nepiedāvā, arī biljardu bārā tik ilgi nespēlēsi par šo summu. Iesācēja komplekts golfam maksā ap simts latiem, bet var nopirkt arī lētāk. Vēlāk jau izdevumi pieaug, bet tas atkarīgs no katra vēlmēm un iespējām. Var iegādāties visu komplektu par simts latiem vai par pāris tūkstošiem. Tā ir katra paša izvēle.
— Kas vēl jāievēro, spēlējot golfu?
— Golfā ir ļoti stingra uzvedības un apģērba etiķete. Spēlēt nevar, piemēram, džinsos, sporta biksēs vai T kreklā, bet noteikti jābūt polo kreklam. Arī apģērbs rada šo īpašo gaisotni. Nereti laukumā ir tāda sajūta, ka esi nokļuvis citā valstī, lai arī visi runā latviski. Golfs prasa disciplīnu un atbildību, jo jāņem vērā citi spēlētāji. Sitot bumbiņu lielā attālumā, ja gadās mazākā kļūda sitienā, tā var lidot ne tajā virzienā, kur vēlies.
— Vai laukumi jau atvērti?
— No 18. aprīļa. Bija plānots sākt agrāk, bet ziema ieilga. Daudzi arī meklē iespēju ziemā spēlēt ārzemēs, jo bez spēlēm šis gadalaiks šķiet drūms. Toties ir laiks kārtīgi sagatavoties un iegādāties kaut ko jaunu inventāram. Golfu principā pārtrauc sniegs. Ja tā nav, var spēlēt arī ziemas mēnešos.
Trūkst speciālistu
— Teicāt, ka saistībā ar tiešo darbu šonedēļ apmeklējāt automehāniķu dienu Aizkraukles profesionālajā vidusskolā. Cik labi ir sagatavoti jaunie speciālisti no darba devēja viedokļa?
— Materiāli tehniskā bāze šajā skolā ir lieliska — visas iespējas mācīties. Visur lielākā problēma ir cilvēki. Latvijā ļoti vajadzīgi ir profesionāli darītāji un speciālisti. Citur Eiropā profesionālo izglītību vērtē ļoti augstu, bet pie mums ir otrādi. Valstī ir daudz ekonomistu un juristu, bet nav, kas strādā praktisku darbu.
— Arī jūsu nozarē trūkst labu strādnieku?
— Protams, un to jūtam, kad jaunietis atnāk praksē. Uzņēmumam “Arinwest” ir autoserviss, un tā nav vienkārša joma. Daudz jāzina un jāmācās, jo katru gadu ir jaunas tehnoloģijas, un tās ir jāapgūst. Ja kāds negrib mācīties, klājas grūti. Tehnikā pats visu izdomāt nevar.
Mācās visu
laiku
— Kur pats mācījāties?
— Esmu pabeidzis Rīgas komercskolu un tad Latvijas Universitātē studēju ekonomiku un vadību. Tā kā arī man pašam nav šīs profesionālās izglītības, biznesu veidoju no uzņēmuma vadības puses. Tomēr, lai labāk izprastu praktiskās lietas, zināšanas auto jomā papildinu dažādos semināros un kursos. Pēdējie pirms divām nedēļām bija kursi automašīnu krāsošanā Polijā. Lai arī es ikdienā neveicu šo darbu, man jāizprot tā specifika, lai varu uzraudzīt un analizēt, vai darām pareizi.
— Pats varētu labot savu automašīnu?
— Esmu to arī darījis, īpaši tad, kad pusgadu dzīvoju Amerikas Savienotajās Valstīs.
Izvēle pēdējā
brīdī
— Kāda jums ir automašīna?
— Mersedess. Nav man vienas iecienītākās markas. Tajā brīdī konkrētais modelis iepatikās. Dažādos laika posmos vēlmes, vajadzības un prioritātes ir atšķirīgas. Automašīna tomēr galvenokārt ir pārvietošanās līdzeklis.
Svarīgākais ir, ka vari uz tehniku paļauties, īstajā brīdī nokļūsi vajadzīgajā vietā un automašīna nepievils. Protams, arī maksimāli ērti un lēti.
— Ko darījāt Amerikā?
— Turp aizbraucu studiju laikā, jo vēlējos gūt pieredzi un apskatīt pasauli. Strādāju satelīta interneta vairumtirdzniecības uzņēmumā. Pēc pusgada darba devējs vēlējās, lai palieku, un es jau gatavoju dokumentus, lai pārietu studēt uz universitāti Floridā, bet pēdējā brīdī pārdomāju un atgriezos Latvijā. Te drīz vien izveidoju savu uzņēmumu, un nedaudz vēlāk abi ar partneri iegādājāmies autoservisu. Pāris gados dzīvē esmu veicis apli — no Aizkraukles līdz Rīgai, tad Amerika un atgriezos Aizkrauklē, kur esmu dzimis un audzis.
— Izvēli atgriezties nenožēlojat?
— Tur tomēr ir cita mentalitāte. Ja paliktu, varbūt būtu bijis vieglāk un saulaināk, bet laikam jau dzīve ārzemēs nav domāta katram. Ik gadu gan cenšos uz turieni aizbraukt, jo Amerikā joprojām dzīvo brālis.
