Arvien ticamāk, ka piepildīsies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ideja dzērienu iesaiņojumam veidot depozīta sistēmu. Pēc nedaudz vairāk kā pusotra gada mēs, tāpat kā citu attīstītu valstu pilsoņi, iztukšotās tetrapakas, plastmasas un stikla pudeles, dzērienu skārdenes varēsim nevis izmest, bet ievietot kādā iekārtā, kura pretī izdotu, iespējams, jau eiro. Pašlaik aprēķinātās projekta ieviešanas izmaksas ir ap 14 miljoniem latu.
Lielas lietas norit lēni, bet šī jo īpaši. Valdības gaiteņos depozīta sistēmas ideju muļļā jau desmit gadu. Igauņi, kuru valsts attīstījusies vienlīdz ilgā laika posmā kā mūsu, iesaiņojuma depozīta sistēmu ieviesa pirms astoņiem gadiem. Tur veikalu plauktos atsevišķi norādīta cena par produktu un tā iesaiņojumu. Pudeles var nodot vairāk kā tūkstoš punktos visā valstī, ar čeku no pieņemšanas automāta var norēķināties par precēm veikalā.
No vienas puses, tā būtu jauna ieraduma ieaudzināšana patērētājiem, jo kurš gan nevēlētos saņemt atpakaļ vismaz daļu no iztērētās naudas. Ieguvums būtu arī tīra vide. Zinu vietas tepat pie Aizkraukles, kur grāvjos jau gadiem ūdenī mirkst simtiem plastmasas pudeļu. Ja par tām varētu saņemt kaut piesolītos 4 santīmus, nadzīgākie “izķemmētu” visus aizlaistos krūmus. Tad varbūt Lielo talku Latvijā nemaz nevajadzētu rīkot.
Tomēr šai lieliskajai idejai pamazām pāri klājas drūma aizdomu ēna. Depozīta sistēma un tās apkalpošana būšot dārga, bet pircējs atpakaļ saņems tikai daļu iesaiņojumam iztērētās naudas. Pārējā nauda paredzēta pudeļu pieņemšanas automātu iegādei, savākšanas punktu apkopei, personāla algām utt. Kas par to maksās? Protams, pircējs. Produkti plastmasas pudelēs kļūs dārgāki, tos pirks retāk, uzņēmēji būs spiesti samazināt ražošanas apjomu, strādnieki zaudēs darbu, no pabalstiem dzīvojošie izvēlēsies lētākus produktus. Nebeidzams riņķadancis.
Kurš tad galu galā šajā procesā būs īstais labuma guvējs? Monopolists, kurš apkalpos šo sistēmu. Ar plastmasas pudelēm, tās pārdodot tālāk kā izejvielu kādu produktu ražošanai, var nopelnīt labu naudu. Tāpēc tā sauktā zaļā ideja atkal draud izvērsties par kārtējo projektu, no kura kāds labi iedzīvosies. Pietiek mums ar vilcieniem, radariem, Dienvidu tiltu, Gaismas pili, kas tikai vairojuši netīrus darījumus. Tagad arī tā sauktais atkritumu bizness Latvijā ir ļoti ienesīgs un līdztekus tiešā un pārnestā nozīmē netīrs.
