Kopš 1. aprīļa spēkā ir Ministru kabineta noteikumu grozījumi, kas paredz: ģimenes ārsts, māsa vai ārsta palīgs sazinās ar savā praksē reģistrētu pacientu, lai vienotos par turpmāko veselības aprūpi, ja ir saņemta informācija par neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes izbraukumu, tomēr slimnīcā viņš nav nogādāts.
Jāsazinās jau
nākamajā dienā
Nacionālā veselības dienesta pārstāve Laura Lapiņa informē, ka, izmantojot e—veselības sistēmu, ģimenes ārstiem visā Latvijā no 1. līdz 14. aprīlim izsūtīti 5586 paziņojumi, vidēji 400 dienā. Vienai ģimenes ārsta praksei — vidēji četri paziņojumi. Visbiežāk pacientiem nav nepieciešams ārstēties slimnīcā, bet gan ambulatori sava ģimenes ārsta uzraudzībā.
“Saņemot paziņojumu, nākamajā darbdienā ģimenes ārstam, ārsta palīgam vai māsai ir jāsazinās ar pacientu, jāpārrunā pacienta veselības problēmas un turpmākā rīcība. Tomēr pacientam nav noteikti jāgaida zvans no ģimenes ārsta prakses, viņš pats var piezvanīt ģimenes ārsta praksei un informēt par neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes izsaukumu un savu veselību,” informē Laura Lapiņa.
Sava veselība
neinteresē
Kā šo jauninājumu vērtē mūspuses ģimenes ārsti?
“Slikti,” saka ģimenes ārste Sandra Siliņa Aizkrauklē. “Manā praksē bija gadījumi, kad jāzvana arī alkoholiķim un cietumniekam, pie kura ir izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Cilvēks dzer bez jēgas, pakrīt vai arī izdauza logus, ierodas “ātrie”, bet viņiem sava veselība neinteresē. Zvanu, meklēju, runāju. Tomēr pacientiem pašiem būtu jāzvana ģimenes ārstam un jārūpējas par savu veselību. Zvanīšana pacientiem, viņu meklēšana, medicīniskās dokumentācijas kārtošana prasa daudz laika, turklāt zvanīšanas izdevumus mums valsts neatmaksā.”
Atbild Rīgā
“Grūti teikt, jāpaiet laikam, tad varēsim vērtēt,” par jaunievedumu saka ģimenes ārste Anita Mauliņa Pļaviņās. “Esmu saņēmusi paziņojumus, neatliekamās palīdzības izsaukumi ir bijuši dažādu iemeslu pēc, citreiz tie ir nepamatoti.”
“Iecere ir laba, taču to bieži vien ir grūti īstenot,” atzīst ģimenes ārste Ilze Sarma Jaunjelgavā. “Pacienti ir mainījuši telefona numurus, dažkārt sakariem nav zonas. Reiz manā praksē reģistrēts pacients, pie kura bija izsaukta “ātro” brigāde, atbildēja Rīgā.”
Kas notika vakar, negrib atcerēties
“Līdz šim pieredze ir negatīva, jo lielākajai daļai šādu pacientu ir nelabvēlīgs dzīvesveids,” stāsta ģimenes ārste Aija Skudra Skrīveros. “Mums nav tālruņa numuru, daudz laika vajag, lai tos uzzinātu, taču, kad piezvanām, izrādās — pacients bijis alkohola reibumā un ar mums runāt nevēlas. Vai arī pasaka — es esmu darbā, kas notika vakar, sīkāk paskaidrot nevēlos, un jūsu palīdzība man nav vajadzīga.
Diagnozi nezinām, tādēļ nav skaidrs, vai ir jāsaspringst, pa dubļainiem ceļiem meklējot pacienta dzīvesvietu, vai arī situācija nav tik draudīga. Lielāko daļu savu pacientu pazīstam un līdz šim esam ar viņiem labi strādājuši bez jebkādiem Ministru kabineta noteikumiem — kam sava veselība interesē, tas pats pie mums ierodas, zvana, uztraucas, īpaši vecāki par saviem bērniem. Reizēm es pati iesaku piezvanīt “ātrajiem”, un jau nākamajā dienā vecāki ar bērnu paši ierodas manā praksē. Rīgā un citās lielajās pilsētās, kur ģimenes ārsti savus pacientus nepazīst un dažs pie ārsta varbūt nav bijis desmit gadu, šāda jauninājuma ieviešana droši vien ir aktuāla, bet ne jau laukos. Tas mums kārtējo reizi liek justies pazemotiem — Ministru kabineta noteikumos tiek prasīts par savu veselību vispirms rūpēties nevis katram pašam, bet pirmām kārtām mums, ģimenes ārstiem. Tagad gaidām, kad mūs sāks kontrolēt.”
Apmaksā vizīti
pie slimnieka
Kādēļ ārstiem valsts neapmaksā zvanīšanu? “Tādēļ, ka valsts maksā par ārstu prakšu uzturēšanu. Toties valsts apmaksā vizīti pie pacienta, ja neatliekamās palīdzības brigāde viņu nav nogādājusi slimnīcā,” skaidro Laura Lapiņa. “Daži zvani mēnesī — tie nav pārāk lieli izdevumi. Turklāt ģimenes ārsti sniedz arī maksas pakalpojumus, piemēram, dodoties mājas vizītēs. Ja ārsts nevar pacientam piezvanīt, viņš to ieraksta medicīniskajā dokumentācijā. Nav jau mērķis kādu ģimenes ārstu sodīt, ja viņš ar pacientu nesazināsies, ne jau vienmēr tas ir iespējams. Ja cilvēks pats nevēlas, lai viņam palīdz, arī ārsts neko nevarēs panākt.”
Vai turpmāk pacienta pienākums būs paziņot ģimenes ārstam savu tālruņa numuru? “Tā ir pacienta atbildība,” teic Laura Lapiņa. “Ja pacients rūpējas par savu veselību, viņš būs ieinteresēts ārstam to pateikt. Piemēram, ja būs slikti analīžu rezultāti vai vajadzēs pacientu uzaicināt uz valsts apmaksātu pārbaudi, ārsts vēlēsies pacientam piezvanīt. Paziņot numuru nav obligāti, bet būtu vēlams.”
