Aizkraukles novada ģimnāzijas 10.a klases audzēkņi Artūrs Jaunošāns, Artūrs Jakovļevs un Jānis Vasariņš piedalījās biznesa simulācijas spēļu konkursā “Bizness 24h”. Būdami visjaunākie dalībnieki, viņi no vairāk kā 100 komandām ar labāko rezultātu iekļuva pusfinālā.
Piesakās un brauc
Artūrs Jakovļevs par šādu konkursu uzzinājis pavisam nejauši, “sērfojot” internetā. Ieraudzījis reklāmu “Bizness 24h”, fotogrāfijas, nolikumu, un tas radījis interesi, jo pašam ir iecere nākotnē dzīvi saistīt ar uzņēmējdarbību. Piedāvājis piedalīties arī klasesbiedram Artūram Jaunošānam. “Arī man interesē uzņēmējdarbība. Nedomājot piekritu — piesakāmies un braucam!” viņš stāsta. Jānis Vasariņš vēl īsti nezina, ko studēs, bet arī viņam tas licies interesanti, un triju dalībnieku komanda “ANĢ” jeb “Aizkraukles novada ģimnāzija” bija izveidota. Puiši pieteikušies un bijuši patīkami pārsteigti par laipno attieksmi — organizatori paši piezvanījuši, izstāstījuši par konkursa norisi un dienu pirms tā piezvanījuši vēlreiz, lai pajautātu, vai puiši ieradīsies. Viņus pārsteigusi arī Banku augstskolas atmosfēra — jutušies kā mājās. “Pirmajā stāvā mūs sagaidīja laipna sekretāre, turpat bija kafejnīca, vairāki televizori un atpūtas telpa,” stāsta jaunieši.
Jākļūst par pilsētas karali
Tomēr bijis arī kāds negaidīts pārsteigums — viņi bijuši pārliecināti, ka būs jāstrādā komandā, taču organizatori visus izšķīra, un tas nedaudz radīja apjukumu. Katrs pie sava galda kopā ar vēl septiņiem svešiem jauniešiem spēlēja biznesa spēli “City king”, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē “Pilsētas karalis”.
“Šādu spēli pirms tam mēģinājām sameklēt internetā, taču neatradām. Vēlāk mums pastāstīja, ka to nemaz nevar nopirkt, spēli izmanto vienīgi praktiskajām mācībām,” stāsta Artūrs Jakovļevs. “Mēs braucām mācīties uzņēmuma vadīšanu, izprast biznesa pamatus un bijām pārsteigti, ka jāspēlē it kā vienkārša spēle. Tomēr mums solīja mācīt arī prasmi komunicēt, sadarboties, plānot stratēģiju, un spēle bija lielisks līdzeklis, lai veicinātu šīs prasmes. Visi cits ar citu ļoti ātri iepazināmies, sadraudzējāmies, jokojām un stāstījām par saviem vaļaspriekiem.”
“Viena spēle ilga vienu līdz pusotru stundu, un pavisam bija jāizspēlē trīs spēles. Ekonomikas zināšanas tajās nevajadzēja. Spēlē izpaudās katra raksturs, domāšanas veids, spēja sadarboties,” stāsta Jānis Vasariņš.
Visjaunākie,
bet izveicīgākie
Ceturtdaļfinālā šādu spēli trijās dienās izspēlēja 300 dalībnieku no 100 komandām. Izrādījās, ka sešpadsmitgadīgie Aizkraukles ģimnāzisti bija visjaunākie, tomēr rezultāti viņiem — vislabākie. Artūrs Jaunošāns vienīgais no visiem ieguva maksimālos 18 punktus, par ko organizatori bija ļoti pārsteigti, jo tas izdodas ļoti reti. “Tā bija ne tikai veiksme. Domāju stratēģiju, pierakstīju, rēķināju, cik punktu jāuzmet, lai es centrā nokļūtu pirmais, un visās spēlēs tas izdevās,” stāsta Artūrs.
Artūrs Jakovļevs ieguva 15 punktu, bet Jānis Vasariņš — 14 punktu, tos saskaitot — pirmā vieta! Otrās vietas ieguvēji atpalika par deviņiem punktiem. No maksimālajiem 54 punktiem aizkrauklieši ieguva 47 un iekļuva pusfinālā.
Nabago un bagāto pārtika
Pusfināls, spēlējot daudz grūtāku spēli “Prezidents”, visām 40 komandām ilga divas dienas līdz pat septiņiem vakarā, un šoreiz bija vajadzīgas zināšanas ekonomikā, nodokļu sistēmā, likumos, kā arī izmanība, apķērība. Draudzīgumu nomainīja sāncensība, “karš”. Spēles noteikumus varēja izlasīt instrukcijās, tomēr noderēja arī ekonomikas stundās gūtās zināšanas. Bija trīs valstis: dzeltenā, kurā “dzīvoja” spēles organizatori, sarkanā, kurā mitinājās aizkrauklieši, un zaļā valsts.
“Katram dalībniekam iedeva 3000 naudas vienību starta kapitālam. Ik pēc laika bija arī “jāēd”, par 300 naudas vienībām izvēloties nabago pārtiku vai par 500 vienībām bagāto pārtiku. Taču nabago pārtikas ēdājiem dzeltenās valsts pārstāvji jebkurā brīdī varēja uzsūtīt kādu epidēmiju. Mūsu valstij bija 300 tūkstošu parāds, “grīstē salaista” tieslietu, nodokļu sistēma, drīkstējām ieviest jaunus likumus, veikt reformas, mums valstī vajadzēja novērst krīzi, bija jāattīsta uzņēmējdarbība, jātiek vaļā no parādiem. 70 minūtēs bija jāizdzīvo viens mēnesis, pavisam — pieci mēneši,” stāsta jaunieši.
No lego klučiem ražo dīvānus
Kā jau valstī, vajadzēja ievēlēt parlamentu, prezidentu, premjeru, valdību. Aizkrauklieši vienojušies, ka Artūrs Jaunošāns un Jānis Vasariņš būs uzņēmēji, bet Artūrs Jakovļevs centīsies iegūt iekšlietu ministra portfeli. Tas tādēļ, lai uzņēmēji zinātu, kas notiek valdībā. Uzņēmumi bija jānopērk izsolē. Trīs komandas, tajā skaitā aizkrauklieši, apvienojās un nopirka komercbanku, montāžas un autotransporta uzņēmumu. “Spēlē procesi bija pielīdzināti reālajā dzīvē notiekošajiem,” stāsta Artūrs Jaunošāns. “Mēs rakstījām darījumu kvītis, maksājām nodokļus, algas, automašīnās preci vedām pārdošanai uz dzelteno valsti. Pirmos trīs mēnešus strādājām ar zaudējumiem, bet pēc tam mans uzņēmums atrisināja visus sarežģījumus, un uzņēmuma peļņa bija salīdzinoši liela. Valsts ieņēmumu dienests kontrolēja mūsu darbību, un dažus uzņēmumus tas pat gribēja slēgt. Kāds puisis pēc diviem mēnešiem pateica, ka vairs nevēlas vadīt pats savu uzņēmumu, viņš nevarēja piesaistīt klientus un atteicās no amata. Laikam saprata, ka ir par grūtu un tā nav viņa īstā vieta. Arī kāds cits puisis izstājās no spēles. Mēs savukārt pārliecinājāmies, ka tā ir mūsu īstā vieta, mums patīk tas, ko darām. Ar visu labi tikām galā. Izmantojām ģimnāzijas mācību uzņēmumā gūtās zināšanas.”
Kļūst par iekšlietu ministru
Katram bija jāizvēlas mērķis — iegūt naudu, reputāciju, varu. Piemēram, Artūrs Jakovļevs izvēlējās iegūt varu un naudu. Par iekšlietu ministru viņš kļuva diezgan ātri, un viņa alga bija viens — divi tūkstoši naudas vienību. “Bijām divi pretendenti. Instrukcijā izlasīju, kas ministram jādara, un to teicu savā runā. Otrs pretendents, to noklausījies, nez kāpēc no pretendēšanas ministra amatam atteicās,” viņš stāsta. “Mums bija robežsargs, taču vienu brīdi uz robežas stāvēju pats, jo nevarējām atļauties viņu algot — cilvēks ar augstāko izglītību pieprasīja 800 naudas vienību. Kad zaļās valsts pārstāvji sāka krāpties ar nodokļu maksāšanu, nolēmu viņus nelaist pāri robežai, mums pat izcēlās ķīviņš. Organizatori no dzeltenās valsts tikai noskatījās un teica: “Jūsu valsts, dariet, ko gribat!”. Šo frāzi spēles organizators Uģis Strauss atkārtoja bieži. Tas motivēja domāt pašiem. Man nāca palīgā ministru prezidents, un mēs pāri robežai kontrabandas preci nelaidām. Mums bija arī cietums, tomēr to nenācās izmantot. Gribēju ieslodzīt tiesnesi, jo viņš biržā sāka veikt mahinācijas. Kopā ar ministriem nolēmām biržu slēgt. Spēles laikā ieguvu varu, strādājot iekšlietu ministrijā, un arī naudu. Tā kā valdībai algas bija mazas, bija jākuļas pašam, un naudu es ieguvu, pārdodot akcijas. Nopirku akcijas par 25 tūkstošiem un pārdevu par 100 tūkstošiem, tas man bija ļoti izdevīgs darījums.
“Viņš ieguva arī reputāciju, jo valstī visi viņu pazina,” saka Artūrs Jaunošāns.
Saņem sertifikātu
Aizkraukles jaunieši atzīst, ka spēlē bijuši godīgi, samaksājuši visus nodokļus, nav krāpuši sadarbības partnerus, tomēr radušās šaubas, vai arī citi spēlētāji bijuši tikpat godīgi.
Spēles starplaikos notikušas lekcijas, analizētas spēles, un tas bijis ļoti vērtīgi.
Finālā iekļuva tikai astoņas komandas, kas saņēma labāko vērtējumu pēc finansiālās situācijas, reputācijas, aktivitātes, inovatīvajām idejām, entuziasma, zināšanām, netradicionālas un arī uz biznesu tendētas domāšanas un atjautības.
Aizkraukliešiem šoreiz tas neizdevās, bet viņi cer, ka līdzīgā spēlē vēl varēs piedalīties daudzreiz. “Mūsu mērķis bija gūt pieredzi, uzzināt ko jaunu par biznesa lietām, uzņēmējdarbību, un mēs ieguvām ļoti daudz,” viņi stāsta.
Noslēgumā jaunieši saņēma sertifikātu, kas apliecina apgūto programmu komunikācijas un citu prasmju attīstīšanā, valsts un privātā sektora veidošanā.
