Vairāk nekā puse (55%) Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka vecākiem un bērniem nav jāapdāvina skolotāji — liecina sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS februārī veiktās aptaujas “Laba skola: vēlmes un vērtējums” rezultāti. Aptaujā 1002 Latvijas iedzīvotājiem vecumā no 18 līdz 74 gadiem jautāts, vai skolotājs jāsveic, piemēram, dzimšanas dienā, Ziemassvētkos un izlaidumā.
Ņemot vērā, ka 1000 iedzīvotāju domas tomēr nav visu iedzīvotāju viedoklis, papētīju lasītāju komentārus internetā pie rakstiem par šo tēmu. Vairākums tomēr skolotāju sveikšanā neko sliktu nesaskata, daļa pat pauž, ka šāda aptauja apkauno skolotāja profesiju.
Manuprāt, arī skolotāju sveikšanā, dāvanu apmērā un vērtībā, tāpat kā visās dzīves jomās, var gadīties izņēmumi, kad tiek dāvinātas vai pat pieprasītas pārāk dārgas dāvanas. Tomēr lielākoties tā nenotiek. Skolotāju sveikšana svētkos nav pielīdzināma kukulim, ko pirms operācijas vai kādas svarīgas medicīniskas manipulācijas pacients pamanās ieslidināt ārsta kabatā. Aiz bailēm, aiz ieraduma, aiz bezcerības. Ko gan skolēns tik vērtīgu var uzdāvināt skolotājam? Mājturības stundās pašdarinātu apsveikumu vai no koka izgrebtu svečturi? Ziedus? Torti? Cita lieta, kad absolventu salidojumos bijušie audzēkņi vēlas padižoties un uz skolu stiepj vērtīgus mākslas darbus, dāvanu kartes un grāmatu kalnus.
Manuprāt, skolotājs dara krietni vairāk, nekā rakstīts viņa darba līgumā, viņa darbs nesākas pulksten deviņos rītā un nebeidzas piecos vakarā. Ārpusstundu aktivitātes, pārgājieni, braucieni, priekšnesumu gatavošana pasākumiem — tas nereti notiek pēc oficiālā darba laika. Esmu pārliecināta, ka lielākā daļa esošo un bijušo skolēnu vismaz 1. septembrī un pēdējā skolas dienā ir saņēmuši kādu dāvaniņu arī no sava skolotāja. Nav pildspalvas, burtnīcas, nepietiek naudas pusdienām vai vecākiem nebija lata, ko bērnam iedot leļļu teātra izrādes biļetei? Protams, bērns pēc palīdzības vērsīsies pie skolotāja.
Atceros savu skolas laiku. Mēs savu klases audzinātāju sveicām visos iespējamajos svētkos, taču darījām to no sirds, bez dārgām dāvanām. Pašu lasītu puķu pušķi, pašcepta kūka un klauvējiens pie skolotājas dzīvokļa durvīm bez brīdinājuma — tā arī bija mūsu “lielā” dāvana. Un diezin vai šādu skolotāja apdāvināšanu var uzskatīt par kukuli. Mūsdienās šaubas par to, vai skolotājs dāvanu ir pelnījis vai nav, kliedē paši skolēni. Savu vismīļāko skolotāju taču atceramies visu mūžu, apzinoties, ka nav tik vērtīgas dāvanas, lai viņam pateiktos.
