Kāds teiks — laimīga sakritība. Cits notikušajā saredzēs sargeņģeļu iejaukšanos. Liela daļa sacīs, ka bez Dieva gribas pat mats no cilvēka galvas nenokritīs. Vēl kāds ir pārliecināts — no sava likteņa neizbēgsi, un sacīs, ka notikušais ir tam pierādījums.
Neatkarīgi no pārliecības dzīvē mēdz atgadīties spilgti notikumi, kas liek cilvēkam novērtēt savu spēku vai — gluži pretēji — savu bezspēcību dzīves gājuma veidošanā.
Svin divas dzimšanas dienas
“Savu dzimšanas dienu svinu divreiz gadā. Mana otrā dzimšanas diena ir diena, pēc kuras laimīgā kārtā paliku dzīvs. Autoavārijā cietu smagi, mana dzīvība karājās mata galā. Kad gulēju komā, dakteri radiniekus brīdināja, ka nevar paredzēt, kāds būšu pēc atmošanās. Mana galva bija salāpīta un uzpampusi. Pat neatceros, kā pamodos. Radinieki stāsta, ka es esot gribējis celties un doties mājās. Pēc ilgas ārstēšanās man piešķīra invaliditātes grupu,” notikušo atceras Agris.
Avārija atstāja neizdzēšamas sekas vīrieša veselībā un domāšanā. “Man viena sejas puse joprojām ir nejutīga un ar vienu ausi nedzirdu. Par avāriju varu teikt — tā man lika daudz ko pārvērtēt. Tā man lika apstāties un salikt dzīves vērtības pa plauktiņiem. Tā man lika saprast, ka esmu kļūdījies. Pēc avārijas novērtēju, kuri cilvēki ir patiesi draugi, kuri tikai garāmgājēji. Pirms avārijas biju izšķīries. Tagad saprotu, ka esmu kļūdījies, jo bijusī sieva ir visuzticamākais cilvēks manā dzīvē. Pēc avārijas viņa man daudz palīdzēja. Vienmēr varēju ar viņu parunāt, lai saprastu, ko darīt tālāk. Divi gadi pēc avārijas bija visgrūtākie — biju palicis bez ģimenes, kuru pats biju pametis. Biju palicis bez darba un stabiliem ienākumiem. Nezināju, ko man vispār tālāk darīt. Tagad esmu atradis savu vietu. Strādāju, labi pelnu un, galvenais, esmu sapratis, cik svarīgi man ir bērni. Saprotu, ka viņi ir mani vistuvākie cilvēki. Esmu pateicīgs bijušajai sievai, ka viņa vairākus gadus bez manas finansiālās palīdzības audzināja bērnus. Tagad varu to visu vērst par labu un to arī daru. Apstāties dzīvē man lika avārija,” pieredzē dalās Agris.
Feldšere nolemj
iejaukties
Sigitas dēls tagad ir students, bet varēja notikt tā, ka viņš vispār nepiedzimtu. Sigitas stāsts jāsāk ar to, ka pēc meitas piedzimšanas viņa ļoti vēlējās, lai otrs bērniņš būtu puika. Lai sagaidītu dēlu, Sigita lietoja dažādas tautas gudrības — skaitīja, kurā laikā bērns jāieņem, kas jāēd, lai būtu puika. Taču lielo prieku par gaidāmo bērniņu apēnoja slimība. Sigita saslima ar dzelteno kaiti. Pēc izveseļošanās mediķi bija pārliecināti, ka slimība un lietotās zāles atstājušas neatgriezenisku iespaidu uz mazuļa attīstību, un ieteica sievietei veikt abortu. Pēc grūtām pārdomām sieviete nolēma, ka klausīs ārstiem. Slimnīcā tika sarunāts operācijas laiks, pagasta feldšere sarunāja transportu, lai sievieti aizvestu līdz medicīnas iestādei. Taču notika citādi. Sigita gaidīja un gaidīja transportu, bet tā arī nesagaidīja. Tas viņai bija kā atvieglojums, nevis apgrūtinājums. Pēc tam izrādījās — tā nebija nejauša sakritība, ka sieviete nenokļuva slimnīcā. “Feldšere teica: redzējusi manās acīs, ka negribu taisīt abortu, un nolēmusi mašīnu pēc manis nesūtīt,” vairāk nekā 20 gadu senos notikumus atceras Sigita. Viņa cerēja, ka viss būs kārtībā, un viņai piedzima veselīgs puika. “Atceros, kā dēls piedzima un es viņu saķēru aiz pēdas, jo negribēju laist vaļā. Daktere pat smējās par to. Pēc dēla piedzimšanas gāju teikt feldšerei paldies,” pārdzīvojumos dalās Sigita. Kas to zina, kā viss būtu noticis, ja nebūtu iejaukusies feldšere? Viņa Sigitas dzīvē pieņēma liktenīgu lēmumu. Lēmumu, kuru pati minstinājās pieņemt, jo uzticējās mediķu slēdzienam.
Izglābjas no
avārijas
Anda tobrīd gaidīja savu pirmdzimto. Līdz priecīgajam notikumam bija palikuši vēl nepilni četri mēneši. Bija Ziemassvētku laiks, un Anda kopā ar vīru un draugiem bija devusies uz koncertu citā pilsētā. Tā kā ģimene gaidīja mazuli, kopā ar vīru mājās bija paredzēts doties laikus — ap desmitiem vakarā. Anda bija vienojusies ar kādu steidzīgu paziņu, ka brauks mājās kopā ar viņu. Pienāca norunātais laiks, un Anda nolēma, ka mājās vēl nedosies. “Pēc koncerta notika balle, un mēs nolēmām palikt. Pat nebija tā, ka ļoti gribējās palikt. Vienkārši radās tāda ideja, un mēs palikām. Nākamajā rītā uzzinājām, ka auto avarējis un visi braucēji nonākuši slimnīcā ar dažādām traumām — lūzumiem, smadzeņu satricinājumiem. Auto uz ledainā ceļa bija saslīdējis, iebraucis grāvī un ietriecies stabā. Iedomājos, ja es būtu ar to auto braukusi, diez vai audzinātu tagad savu meitu. Joprojām šermuļi pārskrien, iedomājoties, ka knapi izglābos no avārijas. Domāju, ka man sargeņģeļi stāvēja klāt. Citādi nevaru izskaidrot, kāpēc pēkšņi pārdomāju un nedevos mājās ar sarunāto auto. Domāju, ka zemapziņā nostrādāja intuīcija,” spriež Anda.
