“Brauciet uz Skrīveru pusi, garām kaltei, un nākamā ceļam vistuvākā māja būs manējā, no tās var uz šosejas uzlekt,” stāstot, kā atrast “Jaunkazarmas”, smej Laimonis Zutis. “Es te tagad mazliet remontēju — taisu pagrabam reni, lai ūdens neiet iekšā.” Pavasaris Laimonim nāk ne tikai ar darbiem, šajās dienās mainās arī viņa mūža skaitlis. Šogad — 75.
Notriec smēdi
Aizkraukles pagasta “Jaunka-zarmās” Laimonis Zutis dzīvo kopš 1968. gada. Nelielajā mājiņā kādreiz mita divas saimes, vienā galā Laimoņa nākamā sieva Aina ar savu māti, otrā — kalējs. Kāda ir dzīve šosejas malā? Nekādu avāriju te neesot bijis, vienīgā, ko mājas saimnieks atminas, notikusi pirms daudziem gadiem. Līdzās mājiņai pašā ceļa malā bijusi neliela smēde, tajā ietriecās auto un to sagrāva, par laimi, neviens neesot cietis.
Nereti dzirdēts par nelūgtiem “ciemiņiem” pagalmā. Vai arī “Jaunkazarmās” kādreiz iemaldās? Laimonis teic, ka mājas sargs, lielais vilku sugas suns Marss, atbaida un nomāc jebkura svešinieka vēlmi iebraukt “Jaunkazarmu” sētsvidū. “Labs sargs,” suni slavē saimnieks. Marss pie Zušiem atvests pirms astoņiem gadiem no Rīgas puses, kur suns mitis dzīvoklī. Te, lai arī daudz laika jāpavada pie ķēdes, tomēr var izskrieties. Suns ielāgojis arī robežu pie ceļa un to, ka uz lauka un meža pusi var skriet, cik kājas un sirds vēlas. Ar suni “Jaunkazarmās” viss kārtībā, bet kaķi gan te neturoties, viņiem par ceļa bīstamību un robežu ievērošanu var stāstīt, cik tīk — rezultāta tāpat neesot. Nesen bijusi gudra un mīlīga kaķenīte, sadraudzējusies ar lielo “vilku”, un abi bieži nakšņojuši kopā Marsa būdā, bet bijis lemts tas pats liktenis, kas citiem Zušu peļu junkuriem.
Lapsām pusdienas neaudzē
Saimnieks aicina mani istabā, kur pie loga podiņos aug mazi tomātu un piparu stādiņi, uz galda rožainiem ziediem uzziedējis Ziemassvētku kaktuss, bet pie sienas tikšķ, kā vēlāk noskaidroju, kāzu jubilejā uzdāvināts pulkstenis. Tomātus un piparus dēla Valda draudzene Inga atvedusi, tā teikt, no kaķa zobiem paglābjot, te tie varēs mierīgi augt, līdz Laimonis izstādīs dārzā. “Dārziņš mums ir, tiesa, kartupeļus šopavasar stādīsim mazāk, pašiem un draugam Marsam,” teic jubilārs. “Pa dārzu vairāk rosos es, lai gan kundze jaunāka, veselība viņai sliktāka.” Kādreiz “Jaunkazarmās” bija arī neliela saimniecība, tagad netur pat mājputnus, jo līdzās purvainei nelielā uzkalniņā dzīvojot lapsas, kas Zušu vistas labprāt notiesāja pusdienās. Olas var nopirkt, un neesot ko kūmiņam pusdienas audzēt.
Liktenīgais mājupceļš
Lai gan optimistiski noskaņots un šad tad stāstījumam piemet kādu humora kripatu, Laimonis teic, ka dzīve nav bijusi viegla. Audzis pie radiem Aizkraukles pagastā. Māte gāja bojā, uzkāpjot mīnai. Lai gan pats tolaik vēl bija mazs, Laimonis to atceras labi — abi ar māti no Lielvārdes, kurp bija devušies bēgļu gaitās, devās atpakaļ uz mājām Valles pusē. “Dēls, uzmanies, uz mīnas neuzkāp,” tie bija mātes pēdējie vārdi, kad viņa, turot grožus, skubināja zirgu mājupceļam. “Mani audzināja radi. Audžuvecāki bija kā īstie, viņu bērni man bija kā brālis un māsa, labi satikām,” stāsta jubilārs.
Automašīnas Laimonim patika jau kopš bērnības, tādēļ pēc Aizkraukles pagasta pamatskolas beigšanas jaunietis Rīgā izmācījās par autovadītāju, pie stūres arī visu darba mūžu nosēdējis. Kad puisis atgriezās no obligātā dienesta, ātri vien apņēma sievu — bijušo skolasbiedreni Ainu.
Gadās arī uzrūkt
Laimonis vienkāršiem vārdiem atklāj paša dzīves lielāko nelaimi, kas, kaut daudzi gadi pagājuši, joprojām kā smaga nasta nospiež sirdi. Dienu, kad pirms daudziem gadiem traģiski gāja bojā vecākais dēls Jānis, viņš atceras kā vakardienu. Kur kurš gājis, ko teicis, kā bijis — viss nedzēšami iegūlis atmiņā. Jānis, tikko no dienesta pārnācis, svētdienā nopļauto sienu apmetis, karstajā vasaras dienā gājis piemājas dīķī peldēties un noslīcis. Kopš tās traģiskās dienas Laimonis nekad nevienā svētdienā vai svētku dienā nav strādājis.
Tādas nelaimes divus cilvēkus spēj izšķirt vai, gluži otrādi, stiprināt un saliedēt ģimeni. Laimonis un Aina nelaimi pārdzīvoja kopā un nākamgad svinēs 45 gadu kāzu jubileju. “Dod die’s katram vīram tik labu sievu kā man,” par Ainu saka vīrs. Kundze esot lēnākas dabas, pats ātrs, arī tas palīdz attiecībās saglabāt harmoniju. “Gadās jau, ka vajag uzrūkt, kā bez tā, bet, kā saka, — ne jau katru dienu saule spīd, ne jau katru dienu lietus līst,” noteic Laimonis.
Kas makšķerē, tas tīra
Sāpošā kāja ne pārāk veiksmīgi, tomēr mēģina bremzēt Laimoņa ātro dabu un liek ņemt rokā spieķi vai, kā viņš pats saka, trešo kāju. Taču jaunībā no pārgalvības spēja atturēt tikai īstas briesmas. Nu kaut vai peldēšana pāri Daugavai. Laimonis bijis labs peldētājs, kopā ar draugiem ne reizi vien šķērsojuši upi. Un tikai pēc tam, kad atceļā reiz kāju sarāva krampī, bīstamajai izklaidei metis mieru.
Arī tagad darbīgajam vīram patīk pie ūdeņiem — ne peldēt, bet zvejot. “Kas makšķerē, tas tīra, bet ēšanā gan sievuks labprāt piebiedrojas,” pasmejas Laimonis. Zušu ģimenē darbus nešķirojot, kurš var, tas dara. Ja vajag, arī pie plīts Laimonis var stāvēt. Kad pašam dikti griboties, mākot gan pankūkas uzcept, gan ko stingrāku pagatavot.
***
Jubileju īpaši atzīmēt Laimonis nav gribējis, bet, tā kā arī dēla draudzenei Ingai šajās dienās ir dzimšanas diena, nolemts svinēt kopā. Esot nolūkota pirts, kur klās svinību galdu. “Inga un Valdis pierunāja,” saka jubilārs. Viņš vēl piebilst, ka abiem ar sievu viss vēl priekšā, jo viens no svarīgākajiem dzīves uzdevumiem — mazbērnu audzināšana — tikai gaidāms: “Prasu dēlam, prasu Ingai, neklausa. Bet mums tā gribas mazbērnus audzināt!”
