Rīgā, Rāmavā, noslēgusies 21. starptautiskā lauksaimniecības, lopkopības, mežkopības un lauku celtniecības izstāde “Pavasaris 2013”. Traktoru, dažādu iekārtu, celtniecības materiālu tirgotāji tajā ir nemainīgi katru gadu, un ar viņiem runāt nozīmētu velti tērēt laiku, tāpēc meklēju tos, kuri saviem spēkiem, bez ārzemju kapitāla spēj radīt ko savu, unikālu un citiem noderīgu.
Daba vēl nav pamodusies, bet lauksaimnieki vienā no lielākajām ikgadējām izstādēm ar cerību pilnu nosaukumu “Pavasaris” jau paspējuši satikties un, smēlušies jaunas idejas, devušies atpakaļ katrs uz savu Latvijas pusi.
Atver svētdienas
rītā
Pie stenda ar melnā māla traukiem, medus čemodāniem un kaņepju eļļas pudelēm satiktā Liena Muceniece teic, ka viņas skolotāja savulaik bijusi tagadējā Aizkraukles mākslas skolas vadītāja Taiga Kalvišķe, un viņas ietekmē Liena iestājusies Lietišķās mākslas vidusskolā un vēlāk arī Mākslas akadēmijā.
Tā kā Liena izstādē nodarbināta gan savā, gan draudzenes, kura izstādē nevarēja ierasties, stendā, viņas stāstījumu bieži pārtrauc kāds interesents, jautājot pēc krūzes vai medus burkas. Liena stāsta, ka melnā māla lietas tapušas Lielvārdē, kur vietējie mākslinieki viņas vadībā pirms 15 gadiem nodibinājuši mākslas skolu “Mākslas aptieka”. Tajā nodarbības vada arī keramiķe Aiga Dātava. Viņa skolas vajadzībām izveidojusi māla cepli. To kurinot aptuveni reizi mēnesī. Tad, parasti piektdienas vakarā, no malu malām sabrauc keramiķi un metru reiz metru lielo krāsns muti piepilda ar saviem darinājumiem.
Cepli kurina divas dienas, un, piemetot malku krāsnī, viņi arī dzied, dejo, iet rotaļās. Dedzinot krāsnī priežu malku, temperatūrai jāuzkāpj līdz 1400 grādiem. Kad tas beidzot noticis, krāsns durvis aizmūrē. Krāsnī izdeg viss skābeklis, rodas ogļskābā gāze, un ķīmiskajā procesā brūnais māls kļūst melns. Cepli atver svētdienas rītā. Melnā māla izstrādājumi pārsvarā gatavoti bez podnieka ripas palīdzības, līdz ar to no skata, kā Liena saka, vienkārši, robusti. Jautāta, kuras puses māls vislabāk noder šādu trauku un citu priekšmetu veidošanai, Liena teic, ka keramiķi pārsvarā izmantojot no Raunas vesto.
Virves vij Lietuvā
Izstādes apmeklētāju interesi Lienas stendā raisa arī cidoniju sula. Ar kādu no pienākušajiem tiek apspriests cidoniju stādu iegādes jautājumus. Latvijā kvalitatīvus stādus nopirkt izdodas reti, un viena no nedaudzajām audzētavām esot Smiltenē. Savukārt no Dobeles stādaudzētavas pircēji aizbraukuši bez cidoniju stādiem, jo vietējie neesot bijuši pierunājami stādus pārdot. Kāda interesente iesaka ievākt cidoniju sēklas, tās stratificēt un audzēt pašiem savus stādus.
Kādi citi Lienas draugi audzē kaņepes, un izstādē var iegādāties kaņepju eļļu, kuras sastāvs esot vēl labāks kā zivju eļļai. Cepšanai gan šo eļļu neiesaka izmantot. Kaņepju audzētāji šos augus pamatā izmanto citam nolūkam — virvju darināšanai. Kā vairumā gadījumu, arī šoreiz darbīgie virvju speciālisti nav vis no Latvijas, bet gan no Lietuvas.
Čemodāniņi top
Aizkrauklē
Lienas pamatnodarbe ir biškopība. Saimju neesot daudz. Lielvārdē ap 30 un citas vēl Latgales pusē, pie paziņām, kuri dzīvo līdzās senču īpašumiem. Lielvārdietes sagādājušas izstādē nopērkamo viršu medu, kurš ievākts Ādažu poligona teritorijā. Daļa medus burciņu nonāk ārzemju tūristu somās, jo burciņas, īpašos medus čemodāniņos ieliktas, pārdod Rīgas lidostas veikalos. Starp citu, šos čemodāniņus izgatavo Aizkrauklē, Jura Cepures firmā “Koka suvenīru fabrika”.
Uz medus burku etiķetēm pamanu uzrakstu “Upe”. Lielvārdiete teic, ka tas ir mākslinieku nodibināts fonds bērniem ar īpašām vajadzībām, kurš katru gadu rīko vasaras nometnes. Visus ieņēmumus no izstādē pārdotā medus nodos šim fondam.
