Seces kultūras namā pamanīju Aigara Zariņa fotogrāfijas, un radās doma aprunāties ar cilvēku, kurš ierasto “pareizo” fotoportretu vietā cilvēkus attēlo kā ar ogli zīmētus.
Ir ziemas pēcpusdiena, gaismu ātri vien nomaina krēsla, un, kad meža darbiem jāmet miers, Aivars atvēl laiku sarunai. Pirms ieslēdzu diktofonu, pārjautāju Aivaram, vai viņš gadījumā neplāno kandidēt pašvaldību vēlēšanās.
— Neesmu no tiem, kuri lien valdībā. Ne visiem tur lemts sēdēt. Man patīk darbs mežā. Par svaiga gaisa elpošanu to gan ne vienmēr var saukt. Traktori un zāģi nav dabai draudzīgi,— atzīst Aigars.
— Bez traktoriem un zāģiem cita tehnika neinteresē?
— Jaunībā aizrāvos ar krosa močiem. Sešu gadu laikā izmēģināju visas dzinēju kubatūras. Sāku ar vieglāko, mazāko 125 kubikcentimetru solo moci un beidzu ar 500 kubikcentimetru. Piedalījos skijoringa sacensībās. Tādas šur tur arī tagad notiek abos sportaveidos, bet braukt nav vērts, ko velti sevi uzkurināt. Tā dzirkstele jau iekšā sēž un visu mūžu sēdēs. Bet toreiz tālāk vairs nebija, kur iet, metu mieru. Moci savam priekam neturu, pārāk dārgs prieks, jo ienākumu no tā nekādu.
Mācās trijās valodās
— Kad jūsu rokās nonāca pirmais fotoaparāts?
— Šķiet, man bija kādi pieci gadi. Krusttēvs uzdāvināja. Ilgi tas nedarbojās. Patika man toreiz visu izjaukt. Skolas gados lietoju tēva fotoaparātu, pašam bija dažas smeniņas. Šajā lietā tēvs bija pirmais skolotājs. Ierādīja, kā tikt līdz bildei. Mūsdienās šis process daudz vienkāršāks. Dators, printeris, ne kā toreiz — ūdens, ķīmija, tumsa. Toreiz, kad filmiņā bija tikai 36 kadri, vajadzēja domāt, kad spiest slēdzi. Skolas ekskursijās, pasākumos fotoaparāts vienmēr bija līdzi.
— Tas, līdz kam šobrīd esat nonācis, ir datorā retušēti portreti, it kā ar zīmuli vai ogli zīmēti. Kāpēc šāda izvēle?
— Krāsainās fotogrāfijas pamazām sāk apnikt, visi pie tām pieraduši, tāpēc meklēju jaunu iespēju ierasto pasniegt citādi. Melnbaltā fotogrāfija ir viens no veidiem. Tā pazīstamus cilvēkus var ieraudzīt citādus. Neviens mani nav mācījis, pats pamazām sameklēju visu vajadzīgo informāciju internetā, grāmatās. Katrā vietā teksts citā valodā — latviski, angliski, krieviski.
— Mežs, traktors, fotoaparāts, dators — atšķirīgas lietas, bet jums tās izdodas apvienot.
— Nav tā, ka diendienā sēdētu pie datora. Gadās, ka bildes sakrājas simtiem, bet nav vēlēšanās tās šķirot, apstrādāt. Tad nāk laiks, kad gribas atslodzi no ikdienas. Kāds ņem pudeli un piedzeras, es sēžos pie datora.
Māksla ir pielavīties
— Jūs Seces pusē esat kā tāds labais gariņš, kurš piedalās daudzos pasākumos, fotografē, padalās ar bildēm.
— Man patīk tas, ko daru, un, ja kādam varu būt noderīgs, priecājos. Ziemā, kad vairāk darba mežā, uz pasākumiem dodos retāk. Šad tad fotoaparātu paņemu līdzi uz mežu, bet traktorā to īpaši negribas kratīt. Kad mežā dodos bez traktora, tad bildēju visu pēc kārtas — zvērus, ogas, sēnes, ainavas. Pēc tam mājās pusi izdzēšu. Dzīvniekus objektīvā noķert pārsvarā izdodas, mājās esot, pie loga sēžot. Kad kādu pamanu, klusām lavos ārā. Lai iegūtu patiesi labu bildi, vajag ļoti daudz laika. Uzskatu, ka objektīvu nevajag kā lielo “trubu”, lai zaķi nobildētu pa gabalu. Prieks, ja vari pielavīties iespējami tuvāk.
— Kā, jūsuprāt, rodas labas fotogrāfijas?
— Lai iegūtu labu kadru, nepietiek iziet pagalmā vai sēdēt mašīnā un noknipsēt. Dažkārt pēc laba, unikāla kadra jānoiet simtiem kilometru. Kaut vai lai pagastmāju interesanti nofotografētu, tai desmit reižu jāapiet apkārt, lai atrastu vislabāko rakursu.
Neaiziet par tālu
— Kā izdomājāt iekārtot savu bilžu izstādi?
— Astrīda Mencendorfa mani visu laiku bakstīja, teica, ka daudz jauku dabasskatu manā kolekcijā redzējusi — saullēktus, saulrietus un, protams, arī portretus.
— Jūsu attieksme pret datorprogrammu izmantošanu portretos?
— Pats arī lietoju, bet domāju, ka tas jādara ar mēru, līdz nonāc pie robežas, aiz kuras cilvēks jau izskatās kā cita persona. Nevar būt 70 gadu veca tante bildē bez nevienas grumbas!
— Vai jums ir kāds pašportrets?
— Man nepatīk pašam sevi bildēt. Ar lielām mokām uztaisīju bildes sociālā portāla profilam. Man liekas, ka es bildēs neizskatos labi, neesmu fotogēnisks.
— Tāda ir biežākā atruna, kad mēģinām kādu pierunāt fotografēties. Kā jums šķiet — nefotogēniski cilvēki ir vai tā ir tikai viņu iedoma?
— Zinu, ka ir cilvēki, kuri var stāvēt, kā vēlas, viņus var bildēt no jebkuras puses, un viņi vienmēr izskatās lieliski. Ir tādi, kurus pareizi “jānoliek”, lai labi izskatītos. Arī veidojot šos melnbaltos, it kā zīmētos portretus, gadās tādi attēli, kuriem, grozi kā gribi, īstās sajūtas nav. Dzīvē cilvēks izskatās savādāk kā bildē.
— Bildes glabājat tikai datorā vai arī papīra formātā?
— Papīra bilžu sakrājies ļoti daudz, bet nav laika tās sistematizēt, sakārtot albumos. Pašlaik tās glabājas, saliktas kastēs. Varbūt, ja noķeršu pensijas gadus, kuri arvien attālinās, būs laiks tos tūkstošus sakārtot.
— Bieži pāršķirstāt ģimenes albumus?
— Diezgan bieži “izskrienu cauri”. Mēnesī vismaz reizi. Biežāk notiek tā: atceros kādu brīdi no dzīves, zinu, ka tas ir iemūžināts. Tas rada vēlmi atrast šo fotogrāfiju. Tad atceries notikumus, kuri saistās ar šo laiku.
