“Līdakas astei patīk liela šaurība,” stāsta aizkraukliete Ilva, sansevjēras jeb līdakas astes saimiece. “Tā zied tikai tad, kad ir “piespiesta pie sienas” jeb teju vai kāpj laukā no ‘‘dzimtā’’ poda.” Ilvas puķei šogad necerēti daudz — pieci ziedi!
Sansevjēru garo slaiko lapu dēļ tautā sauc arī par līdakas asti, Vācijā to dēvējot par vīramātes vai sievasmātes mēli, Amerikā — par čūskas ādām.
Aizkraukliete Ilva teic, ka puķi, ko atdevusi kāda kaimiņiene, iepazinusi kā līdakas asti un tikai vēlāk, interesējoties par auga kopšanu, uzzinājusi tās “likumīgo” nosaukumu. Ilva stāsta, ka pret to jāizturas askētiski — nekādas lutināšanas, arī pārlaistīt nedrīkst. Vienīgais maigums pieļaujams, vēršoties pie auga ar vārdiem, uzrunājot slavēt zaļās slaidās istabas puķes skaistumu — tas gan līdakas astei patīk. Šogad puķe, kas Ilvas gādībā ir piecus gadus, uzziedējusi pirmo reizi, kā saka pati saimniece — par katru gadu viens zieds. “Reiz lasīju, ka šī puķe neļaunojas, ja tiek atstāta novārtā, tādēļ īpaši piemērota sliņķiem,” smejas Ilvas kundze. “Stāsta, ka līdakas aste attīra vidi no ļaunu vārdu un domu enerģijām, pārstrādā sevī “smagas” domas, vārdus, tā attīrot vidi, rada mājīgāku gaisotni. Nezinu, vai tiešām tas ir manas puķes nopelns, bet istabā, kur tā aug, es jūtos īpaši patīkami, arī viesi tajā uzkavējas labprātāk kā citās.”
Istabas augu speciālisti šo puķi iesaka audzēt tiem, kam nav “zaļo pirkstiņu”. Sansevjēra ir viens no nedaudzajiem augiem, kas iztur nevērīgu attieksmi un “neapvainojas” par aizmāršību. Augs zied reti, sīkiem bāli zaļiem, spēcīgi smaržojošiem ziediem, aromāts nedaudz atgādina naktsvijoļu smaržu. Sansevjēra telpās palīdzot noārdīt kaitīgas ķīmiskās vielas, kas izdalās no sadzīves priekšmetiem, spējot likvidēt arī trihloretilēnu, kas ir līmēs, lakās u. c., un benzolu, kas ir daudzu sintētisko vielu sastāvdaļa.
