Pagājušās nedēļas nogalē, atdaloties diviem ledus gabaliem Majoros un Vakarbuļļos, bija jāglābj 223 zemledus makšķernieki. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) plāno rīkot kopīgu sanāksmi ar zemledus makšķernieku glābšanā iesaistītajiem dienestiem, lai meklētu kopīgus risinājumus, kā ierobežot cilvēkus kāpt uz ledus.
Līdz ar to atkal sākušās diskusijas, vai dienestu tēriņi nebūtu jāatmaksā pašiem makšķerniekiem, kuri dodas uz ledus tad, kad tas kļuvis nedrošs. Aprēķināts, ka VUGD zemledus makšķernieku glābšanas operācija izmaksājusi aptuveni 10 tūkstošu latu. Tiesa, glābšanā tika iesaistīti arī vēl citi resursi, piemēram, helikopters, līdz ar to izmaksas varētu būt mērojamas pat desmitos tūkstošu latu.
Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis ir skeptisks par to, ka turpmāk zaudējumi būtu jāatlīdzina cilvēkiem, kuri kāpuši uz ledus vai nodarbojušies ar zemledus makšķerēšanu un nonākuši nelaimē, kad viņu glābšanai jāiesaista prāvi resursi.
Šoreiz jāpiekrīt ministram. Mēs esam pieraduši, ka vienmēr tikai soda. Kas noteiks, kad drīkstēs iet uz ledus, kad nē? Protams, brīdinājuma zīmes būtu jāizliek, bet ne jau jāpiedzen kompensācija.
Ne jau sods atrisinās problēmu. Šķiet, zemledus makšķerniekus pārvēršam par īpatņiem, kuriem viss vienalga. Tād jau arī autovadītājus var nosaukt par potenciāliem slepkavām, bet snovbordistus vai kalnu slēpotājus par potenciāliem pašnāvniekiem, kuri labprātīgi, sasprādzējuši kājas pie dēļa, milzīgā ātrumā no kalna dodas pretī nezināmajam. Neesmu makšķernieks, bet esmu ievērojis, ka TV raidījumi par makšķerēšanu ir vismaz pāris reižu nedēļā, kuros skaidro visu par copi un drošību. Tas, ka ledus var atlūzt un iepeldēt atklātā jūrā, gan būtu jāziņo valsts dienestiem. Un par to jāzina ne tikai makšķerniekiem, bet arī atpūtniekiem, bērnu vecākiem un glābšanas dienestiem. Un, ja tiešām notiek nelaime, tad katra pienākums ir palīdzēt, glābt, aizstāvēt. Naudassodu varētu piemērot tad, ja valsts vai pašvaldību dienesti ir aizlieguši vai noteikuši ierobežojumus būt konkrētās teritorijās, bet aizliegums netiek ievērots. Tad jau arī izdevumi jāpiedzen no tiem, kurus glābēji atbrīvo no avārijā cietušām automašīnām, vai no kaķu īpašniekiem, kuru mīluļus noceļ no koka. Zinu daudzus cilvēkus, kuri rudenī vai pavasarī kāpj uz plāna ledus, lai noķertu kādu zivi. Saprotu, tas ir vaļasprieks, bet vajag arī padomāt par sekām. Tomēr ir jāmeklē risinājums, nevis kārtējo reizi jāpiemēro sods. Mēs neviens neesam pasargāti no nelaimes.
