Kristīgajā pasaulē Lieldienu laiks ir pārdomu, piedošanas un augšāmcelšanās laiks. Tas iegadās ar pavasara sākšanos, kad atgriežas saule un, šķiet, it visā sāk ritēt jauna dzīvības sula.
Bet patlaban visa daba it kā nostājusies uz starta līnijas un gaida signālu, kas teju, teju atskanēs, un tad kā negudri sprāgs pumpuri, ziedēs puķes, simfoniskos koncertus rīkos putni. Vēl tikai neliels gaidu mirklis… Arī cilvēki dzīvo lielā brīnuma gaidās. Taču nekas jau nesāksies no jauna kā no baltas, tīras lapas. Tas būs tikai turpinājums. Kā ēna vilksies līdzi problēmu vezums — lielie komunālo pakalpojumu rēķini, valdība vairāk domā par sevi, bērni neklausa, kaimiņš zog, benzīns dārgs… Protams, tam, kas dzīvo šādā toņkārtā, pavasari sevī ielaist grūti. Ir jābūt ļoti stipram, lai raudzītos pāri pelēcīgajām ikdienas rūpēm. Kā, piemēram, gandrīz jau pavisam acu gaišumu zaudējušais deviņdesmitgadīgais skolotājs un liliju selekcionārs Jānis Vasarietis, kurš vienā no intervijām kādā žurnālā saka: “Dzīve ir skaista.”
Bezcerība jau nav nāves spriedums. Ogs Mandino teicis: “Līdzīgi puķēm šodienas prieku krāšņais zieds novītīs un sakaltīs, pārtaps bezcerībā, taču es paturēšu prātā — tāpat kā šodienas nokaltusī puķe glabā sevī rītdienas ziedu sēklu, arī šodienas skumjas glabā sevī rītdienas prieka sēklu.”
Lieldienās viens otram sakām — priecīgas Lieldienas! — un ejam šūpoties. Ticējums gan vēsta, ka tā izvairīsimies no odu kodumiem vasarā, bet varbūt vienkārši iešūpojam sevī pavasari, jo laimīgam un priecīgam cilvēkam nekādas ligas klāt neķeras. Izšūposim no sevis čīkstulīgo “es nevaru!”, kas iznīdē visa jaunā iedīgļus, un uzsmaidīsim pasaulei. Ja meklēsim sevī ko jaunu, to ieraudzīsim arī citos, jo, mainot sevi, mainīsim arī pasauli, un skumjas atkāpsies.
