Dace ir ļoti daudzpusīga, bet par sevi viņa saka — vienkārši cilvēks. Ar atvēlēto zīmju skaitu šim rakstam nepietiek, lai izstāstītu par katru no viņas sievišķīgās būtības kārtām. Te neuzzināsiet, kāda viņa ir teātra vadītāja, zemniece, māte, kāda bija viņas bērnība. Bet apjautīsiet viņas rakstnieces talantu, to, kādēļ izvēlējusies būt par mācītāja pienākumu izpildītāju, arī to, kā viņa māca sev un citiem pazemību.
Sarunas sākumā atklājas, ka Dace Priede un Jaunjelgavas kultūras nama vadītāja Dace Kuršinska ir labas draudzenes. Abas esot dullas un lielas pretīrunātājas. Reiz savā starpā spriedušas, ka gadījumā, ja būtu vēl viena deportācija, viņas vienas no pirmajām ieliktu vagonos uz Sibīriju.
Desmit laimes podiņu
— Tātad jūs esat pret kaut ko? Arī pret to, ka sieviete nevar būt mācītāja?
— Kāpēc pret? Par! Vienmēr par savu ideju, pārliecību! Tā kā baznīca man algu nemaksā, kā institūcijai tai nekalpoju, bet gan cilvēkiem, un daru to tā, kā uzskatu par pareizu.
— Vai tā nevar aiziet greizu ceļu?
— Jādara tā, lai neaizietu. Tam man ir labi skolotāji, piemēram, mācītājs Juris Rubenis. Viņš man mācīja, kā pareizi rakstīt sprediķi, līdz ar to arī, kā rakstīt grāmatas, izteikt domu. Grāmatas ir veids, kā dalīties ar cilvēkiem savās domās, idejās. Tā ir dalīšanās ar to, ko es zinu, ko saprotu. Līvija Akurātere no Rakstnieku savienības man teica — Dacīt, rakstīt, tā tev ir diagnoze. Man arī dzīvot ir diagnoze. Patīk joks par dzīvi kā par slimību — tā izplatās dzimumattiecību ceļā un vienmēr beidzas letāli. Man šī slimība piemīt. Par rakstīšanu var teikt — tā man ir kā ventilis, caur kuru varu visu, kas iekšā sakrājies, atdot uz āru. Ja pārdzīvoto vajadzētu paturēt iekšā, nebūtu viegli.
— Cilvēks nevar zināt visu. Jūs sakāt, ka zināt daudz.
— Apzinos, ka ļoti daudz nezinu, bet, ja uzzinu ko jaunu, tajā vēlos dalīties. Ja visas zinības paturēt sevī, tad nepaliek vieta jaunām. Ja pagrabā vecajiem kartupeļiem ber virsū jaunus, apakšējie, pēc tam visa kaudze sāk pūt.
— Ar zināšanām vien paēdis nebūsi, tās jāliek lietā.
— Grāmatu rakstīšana noteikti nav finansiāli izdevīga, bet, ja viss izdosies, kā iecerēts, savas šuvējas prasmes varēšu liktu lietā un to saukšu par biznesu. Interesanti, ka nevienu dienu neesmu mācījusies šūt. Es saku, ka to man devis Boss, citiem vārdiem — Dievs. Arī pārējās manas aktivitātes tikai caur Viņu nākušas. Viņš devis katram desmit talantu — Dieva dāvanas — ar norunu, ja tos nelietos, dabūs pa kaklu. Varbūt ne katram ir desmit šo laimes podiņu, bet nav cilvēka, kuram nebūtu neviena.
Aizlido, un tev būs raķete!
— Kā mums katram atrast savu talantu?
— Nemitīgi meklējot. Beidzu aktiermākslas skolu, Rīgā spēlēju Jaunatnes teātrī, to slēdza, dziedāju Rīgas Operetē, to arī likvidēja. Ko toreiz tiem aktieriem vajadzēja darīt? Aiziet ap stūri un norakt savu talantu? Neapstāties, tas ir svarīgi, jo zem guļoša akmens ūdens netek. Man drīz būs sešdesmit, bet es joprojām meklēju savus talantus. Piecdesmit gados sāku mācīties angļu valodu un aizbraucu uz indiāņu rezervātu Amerikā. Ar indiāņiem esmu sevi sasaistījusi no sešu gadu vecuma. Ar pirmo filmu par viņiem — “Lielās Lācenes dēli”. Jaunībā Maskavā iepazinos ar indiāņu puisi un atvedu viņu apskatīt Latviju. Pēc gadiem saņēmu ziņu, ka viņš ir miris, bet zināju, kurā rezervātā Amerikā mīt viņa radi. Toreiz pārvarēju tūkstošiem kilometru ar dažiem dolāriem kabatā un nokļuvu šajā rezervātā. Vēlāk, 2007. gadā, uz Latviju atvedu indiāņu mākslinieci. Bet tas brauciens atdeva man pašai sevi. Pirms tam bija sajūta, ka dzīve beigusies. Bērni lieli, es viņiem neesmu vajadzīga, un vienīgais, kas atlicis, rušināties dārziņā. Piedzīvotais Amerikā apkopots grāmatā “Mēnesstars”. Kad to skatīja redaktore, viņa teica — ja to man nestāstītu tu, neticētu.
— Jūs piepildāt vai katru savu vēlēšanos. Citiem tādu ir daudz, bet visas paliek nerealizētas. Kāpēc vienam izdodas, citam nē?
— Man noderējusi paļaušanās uz Dievu. Viņš ir apsolījis būt kopā visbezcerīgākajās situācijās, palīdzēt piepildīt vēlēšanos, bet ar vienu norunu — celies, ej, dari. Es ar šo domu dzīvoju ik dienu. Diemžēl mūsu sabiedrībā kā iesakņojies ir spriedums — ja neesi pirmais, tad tu neesi nekas un nav ko līst. Kad biju Amerikā, kādā pasākumā uz skatuves uznāca ar Dauna slimību sirgstošs bērns, norunāja dzejoli un zāle sajūsmā aplaudēja. Bet mūsu tauta taču ir izmisīgi talantīga! Kas par koriem, hokejistiem basketbolistiem, tenisistiem! Kas notiek ar mūsu, latviešu, pašapziņu? Kāpēc dzīvojam pēc principa — vispirms aizlido uz Mēnesi, un tikai tad mēs tev iedosim raķeti?
Dievam tic arī cilvēks bez rokām
— Kā noticēt Bosam?
— Zināšanas un vēlreiz zināšanas pie tā noved. Kad nonāc pie secinājumiem. Lasīju indiešu svētos rakstus Bhagavadgītu, un paziņas man teica — tikai nevienam nestāsti, ka to dari. Izlasīju “Da Vinči kodu”. Man taču jāzina, kāpēc daļa cilvēku to noliedz. Vai tāpēc mana ticība mainīsies, ja izlasīšu šīs grāmatas? Mainīties var tikai tad, ja tās vispār nav. Ja cilvēks tic Dievam, vienalga, kā viņu sauktu, Krišna, Buda vai citādi, tas vien ir labi. Rituāli ir nesvarīgi. Vienalga, uz kuru pusi un ar kuru roku pārmet krustu. Ja man vienas rokas nav, vai tāpēc esmu sliktāks kristietis? Tiem, kuriem nav kāju, nevar nomesties uz ceļiem, vai tāpēc viņi ir sliktāki ticīgie? Man ceļš līdz Dievam bija ilgs, un ticēt sāku 36 gados. Esmu tik daudz pateicības Viņam parādā, jo Viņš mani gan pacēlis, samīļojis, gan sodījis, un tas bijis tik reāli, ka nevaru neticēt. Tad nevaru ticēt arī tam, ka sēžat te — man priekšā.
‘‘Varbūt esmu Viņa radio?
— Kā pie jums atnāk tas, ko pierakstāt, no kā rodas grāmata?
— Ļoti lēni. Ja varu nerakstīt, nerakstu, bet strādāju, pelnu sev iztiku. Rakstu vidēji 100 lappušu gadā, taču top četras piecas grāmatas vienlaikus. Rakstīšana ir kā fizioloģisks process. Kad ir jāvemj, tad vemsiet, vienalga kurā vietā. Tāpat man ar rakstīšanu. Kad jūtu, ka jāraksta, rakstu visur — uz avīžu malām, grāmatās, pat uz veikala kases čekiem. Kādu laiku staigāju ar diktofonu kabatā. Varbūt es esmu Bosa radioaparāts?
— Lasīju kādu interviju ar jums, un tajā bija teikts, ka esat arī sētniece.
— Jā, jau 25 gadus. Daru to arī tāpēc, lai nepaceltu degunu pārāk augstu. Šķūrēju sniegu, salasu izsmēķus. Man ir arī neliela medicīniskā izglītība, un, ja vajadzētu, strādātu slimnīcā par sanitāri. Uzskatu, ka visiem jaunajiem mācītājiem vismaz trīs gadus vajadzētu nokalpot slimnīcā, veco ļaužu pansionātā vai pie garīgi slimajiem. Ja nezini, kā ir kādam noslaucīt pakaļu, kā zināsi, kā noslaucīt dvēseli? Pirms ķeries pie dvēseles, kas ir tik trausla un ievainojama, vispirms jāsaprot, ko darīt ar mie-
su.
Vajag pareizo
degvielu
— Runājot par veselību, teic, ka mūsdienu sabiedrības dvēsele ir ļoti slima.
— Jā, un kas ir interesanti — ja mēs izārstētu dvēseli, garu, miesa pati savāktos. Gars ir primārs. Patīk salīdzinājums, ka cilvēks ir kā mašīna, kas kustas uz priekšu ar Dieva, ar garīgo, benzīnu. Pamēģiniet ieliet mašīnā nepareizo degvielu. Kādu laiku tā vēl kustēsies, bet tad noklapēs, apstāsies. Tāpēc arī mēs esam slimi. Kāpēc mēs, latvieši, ieguvām brīvību? Tāpēc, ka vienubrīd visi teicām — Dievs svētī Latviju! Un tas bija tik patiesi, ka aknas rāva ārā. Cik ģimeņu tagad mostas un saka: “Dievs, svētī Latviju!”? Tāpēc, ka mums desa kļuva svarīgāka par Dievu.
— Daudz diskutē par dzimumu līdztiesību. Dievs Tēvs, Dēls ir vīrieši. Kur paliek sieviete?
— Māte neizvēlas, vai bērns ir viņas vai nav. Viņš jau ir viņā. Vīrietis ir tas, kas saka — tas bērns būs mans, es viņu audzināšu. Vīrietis izvēlas šo faktu. Tāpēc Dievs ir tēvs, jo viņš izvēlējies šo cilvēci. Arī cilvēku dzīvē būt par tēvu ir ļoti augstu, viedi. Ja viņš ir tēvs, tad neatkarīgi no tā, vai bioloģiskā vai sveša bērna. Man ir divi audžubērni, un zinu, ko nozīmē svešas asinis. Zinu, cik tas var būt (ne)viegli. Iespējams, ka saprotu, ko sevī izjūt tēvs. Ļoti augstu vērtēju tēvus, kuri ir Tēvi. Tāpēc Tēvs debesīs un māte Zeme.
Vīrietim jāļauj būt vīrietim. Tas taču ir tik ārkārtīgi skaisti, vīrišķīgi. Un sievietei vajag ļaut būt vājai. Esmu bijusi spiesta būt vecene “ar pautiem”, bet nekad neesmu gribējusi tāda būt. Man tas nepatīk. Domāju, ka pārsvarā sievietēm tas nepatīk. Tas ir grūti. Tāpēc līdzās gribu redzēt sev līdzvērtīgu vīrieti. Ne stipru, lai paceltu maisu kartupeļu, bet ar stiprumu sirdī un galvā.
Sievietei ir dzīvības atslēga
— Sāpīga tēma — aborti. Baznīca pret, kāda sabiedrības daļa par. Ko jūs par to domājat?
— Es ļautu abortu veikt tikai tad, ja līdzās stāvētu vīrietis, tēvs, un noskatītos, kā mirst viņa bērns. Tādā gadījumā atbildība būtu dalīta. Nesen televīzijā dzirdēju vīrieša teiktu frāzi: “Lai sieviete domā, kā izsargāties, tā ir viņas problēma.” Bet bērnam jānāk pasaulē mīlētam. Ja jādzemdē izvarošanā ieņemts bērns, kurš tiek ienīsts apriori, jo viņš ienācis ar varu, sievietei ir jādod iespēja izvēlēties, vai šo bērnu laist pasaulē.
— Kādus jūs redzat sievietes un vīriešus?
— Vīrieši ir kā salikti ar vertikālām svītrām, un var griezt, cik kārtu gribi, viņu būtība nemainās. Sievietes ir horizontāli saliktas, veidotas, un, noņemot vienu kārtu, atklājas cita. Dievs mūs radījis dažādus. Sievietei ir rokās dota dzīvības un nāves atslēga, kāda nav atvēlēta vīrietim. Vien ņemot rokā ieroci, viņš kļūst par lēmēju.
— Kā būt laimīgam?
— Viss ir atkarīgs no cilvēka gribas. Dievs jau mūs visus ļoti mīl. Mani laikam īpaši, jo devis tik daudz darbu. Man nekad nav garlaicīgi. Ja par darbu kāds vēl samaksā, tad pavisam labi. Bet es daru to, kas man patīk. Nekad neeju uz darbu un nelamāju to pie sevis. Ja tā notiks, “iebraukšu dīķī”. Ja nevar citādi, jāatrod tajā, ko dari, kaut kas patīkams. Un tad celies, ej un dari to! Ir simts un viena lieta, ko var darīt, kur nevajag talanta. No maziem gandarījumiem salasās viens liels. Arī man bija laiks, kad skatījos sienā un domāju — būtu labi atrast kādu, kuram ir bise, un izbeigt to visu. Mani atturēja Boss un cerība, ka varbūt kaut kas mainīsies. Un es lūdzu, lai mainās. Mēs bieži vainojam apstākļus, bet tā vietā vajadzētu kaut ko mainīt galvā un sirdī. Dieva žēlastība ir dāvana. Gribi — saņem, negribi — dabūsi pa kaklu.
