“Ja tuvākais kaimiņš ir kilometra attālumā, tu dzīvo džungļos,” tā Elmāram Bergmansonam teikuši draugi, kad viesojušies “Bataros”. Kas viņam licis pamest Rīgu, dzīvokli Pļavniekos, atnākt uz Valles pagastu, māju, kas pirms gandrīz simts gadiem celta uz ātru roku un kuru tagad būtu vieglāk nojaukt nekā stutēt stūri pēc stūra? Tomēr viņš un uzticamais suns Raina ir te, gaida pavasari, kad atkal varēs pārskaitīt dzīvas palikušās bišu saimes, cirst un zāģēt dārzā, turpināt celt saimniecības ēku.
Uzlabota pārdošanai
Bergmansoni 90. gadu vidū noskatīja šo māju kādā avīzes sludinājumā. Māja celta pirms aptuveni 80 gadiem, padomju laikā te mitinājušās piecas ģimenes un vienas ieejas durvju vietā katrā sienā bija izzāģējušas savas. Ienācēji malku negādājuši, kurinājuši nost visas palīgēkas — kūti, klēti, riju.
Ceļš līdz tās iegādei bija ilgs — vairāk kā pieci gadi. Iepriekšējā saimniece māju bija saņēmusi mantojumā un tajā izmitinājusi kādu paziņu.
“Kad pirkām šo māju, tai pat īsti jumta nebija, viss puva un bruka,” izrādot “Batarus” no iekšpuses, stāsta Elmārs. Skurstenis gulējis horizontāli, jumts sadalījies divās daļās, atvēries kā milzu mute. Istabu sienas gan bijušas izklātas ar rīģipsi, “uzfrišinātas” pārdošanai, bet pagalmā tādi dadži auga, ka tik ar cirvi varēja nocirst. Skursteni piecēluši, jumtu ar domkratu palīdzību savilka vietā.
Zemnieki noar ceļu
Elmārs ir atvaļināts Nacionālo bruņoto spēku darbinieks. Kopš devies izdienas pensijā, divus gadus lielākoties dzīvo Valles pusē. Māja vēl prasa daudz spēka un līdzekļu, bet dārzs cilvēku rokām padodas ātrāk, un tajā aug vairāk kā simts upeņu krūmu un augļukoki. Vien ļoti ražīgos gados esot žēl, ka viss izaugušais tā arī sapūst nenovākts. Pašam par daudz, piedāvājis apkārtējiem, bet interesentu nav. Ja salasītu, gan labprāt nopirktu. Elmārs, lai arī dzīvojis Rīgā, pie lauku darbiem pieradis. Vecāku māja bijusi Purvciemā, un tur dzīvojuši tikpat kā laukos. Siena šķūnis, liela mūra kūts, vairāk kā 10 hektāru zemes. Padomju laikos zemi “brālīgi” sadalīja, 70. gadu sākumā māju nojauca un ģimenei piešķīra dzīvokli. Bet sirds ilgojās pēc sava zaļuma, pašu izaudzētā. Tāpēc arī meklējis sludinājumu, lai iegādātos savu zemes gabaliņu.
Kāpēc izvēlējušies tieši šo vietu? Elmārs stāsta, ka koku ielokā ieskautā māja izskatījusies vilinoša. Arī tas, ka 70. gados esot braukts uz šo pusi, jo netālu dzīvojis kāds labs ģimenes draugs. “Tagad te, savos divos hektāros, esmu pats sev saimnieks un, ja ko neizdaru, vainot varu tikai sevi,” apmierināts saka Elmārs.
Trakāk esot pavasarī vai kad sākas rudens lietavas, vai ziemā stipri sasnieg. Tuvāko kaimiņu mājas ir pie lielceļa, līdz tām vēl var aizbraukt ar mašīnu, tad to atstāt, un līdz “Batariem” viens kilometrs jāiet kājām. Līdz Valles ceļam, kājām ejot, jāmēro četri kilometri, līdz Skaistkalnes — seši. Ceļš vedot arī gar “Batariem”, un pa to šad tad pat ar mašīnu varot braukt. Pēc “papīriem”, tam jābūt desmit metru platam, bet zemnieki, aparot laukus, vietām to sašaurinājuši līdz trim. To, ka šis ceļš agrāk bijis nozīmīgs, liecina verstu stabs netālu no mājas.
Saule satracina
bites
Runājam virtuvē, saimnieks ik pa laikam piemet malku plītī un krāsnī. Ir saulaina ziemas diena, un pa logu redzami vairāki bišu stropi. Ar bitēm ņemoties tēvs. “Plikām rokām, bez sietiņa un dūmekļa es vēl nevaru,” stāsta Elmārs. Bites turētas jau septiņdesmitajos gados pie ģimenes draugiem Skaistkalnes pusē. Pagājušajā gadā ziemas miegā laists desmit saimju, bet februārī, kad saule strauji sasildīja gaisu, vairākas pamodās, izlidoja un, protams, palika sniegā. Bites cieš arī no apkārtnes lauku miglošanas. Pēc pēdējās skaitīšanas sešas saimes vēl ir dzīvas. Siltā laikā bites kļūst aktīvākas, bet, ja stropos pietrūks barības, ies bojā vēl kāda. Kad Elmārs “Bataros” vēl nedzīvoja pastāvīgi un no Rīgas uz šejieni atbrauca retāk, bieži vien nācies skumt par izārdītiem un pat nozagtiem stropiem, izsistiem mājas logiem.
Plīti, kuras mutē pazūd kārtējās pagales, Elmārs saviem spēkiem pabeidzis mūrēt septembrī. Arī krāsns istabā salabota. Darījis to pirmoreiz, tagad redz kļūdas, bet tas tik un tā labāk, kā maksāt meistaram, kurš pērn par abiem darbiem sarēķinājis pusotru tūkstoti latu. Paša spēkiem pieticis ar sešreiz mazāku summu. Kurinot plīti, saimnieks ar patiku salīdzina dzīvokli Rīgā, kurā maksa par apkuri četru gadu laikā pieauga no 90 līdz 150 latiem mēnesī.
Eksperimentēt un savas spējas pārbaudīt viņam patīk ne tikai tā. Pagājušajā gadā laidies desmit grodu dziļās akas dibenā to tīrīt. Toreiz laukā bija +30, lejā +4 grādi. Sajūta neomulīga. Pārsteigumus pats sev sagādā arī dārzā, kur iestādījis vairākus retāk sastopamus augus, tajā skaitā valriekstu. Pavasarī būs jānozāģē vecās plūmes, kas jauns jāiestāda. Lopus gan te nevēloties turēt. Lai nebūtu piesiets mājai, atkarīgs no citiem, lai, kad vajag, uz Rīgu var aizbraukt. Vienīgi kādu vistu varētu iegādāties.
