Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā vienīgās lietas, kas saistītas ar Lieldienām, ir pastkartes. Tās pagājušā gadsimta pirmajās desmitgadēs sveikšanai izmantoja ļoti bieži.
Senajās Lieldienu pastkartēs nav reliģiozu sižetu, lielākoties dominē mūsdienās ierastie Lieldienu tipāži — zaķi, krāsainas olas, pūpoli, šūpoles. Arī apsveikuma teksti pastkartēs īpaši neatšķiras no mūsdienās rakstītajiem: sveiciens oliņsvētkos, Kristus augšāmcelšanās svētkos, Lieldienās, šūpuļsvētkos.
Sveikšanai izmantoti arī pantiņi, ko dažādās variācijās pazīst arī mūsdienās. “Labi daudz šūpoties, daudz olu pieēsties un visvisādi lustēties,” tā Lieldienās vēlēja 1943. gadā, tāpat arī tagad. Vai arī “Augstu šūpoties, tālu lūkoties.” Interesanti ir pasta zīmogi ar dažādiem reklāmas tekstiem, ko līdz ar sveicieniem Lieldienās saņēma adresāts, piemēram, “Abonējiet telefonu, tas ietaupa”, “Noguldiet naudu pasta krājkasē” vai “Apceļojiet dzimto zemi”.
Ļoti sirsnīgs un jauks apsveikums trīsdesmitajos gados ticis nodots kādai skolniecei uzvārdā Liepiņa, kura dzīvojusi Aizkraukles “Brēķāros”. “Novēlu augsti šūpoties un ar olām ripoties, kas to raksta, to Tu zini.” Savukārt vietā, kur paredzēts līmēt pastmarku, jauneklis atjautīgi uzrakstījis: “Kur mājo mīlestība, tur markas nevajag.”
