— Nesen izlasīju, ka veikti grozījumi Zivju fonda nolikumā, kas paredz iespēju fonda līdzekļus izmantot zivju resursu pavairošanai arī privātajās upēs. Vai Latvijā ir daudz privāto upju? Līdz šim zināju, ka ir privātie ezeri.
Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Madonas kontroles sektorā “Staburags” uzzināja, ka lielākā daļa upju Latvijā ir privātīpašums. Civillikumā noteiktas 42 upes, kurām ir publiskās ūdenstilpes statuss. Vēl 17 upēs vai to daļās zvejas tiesības pieder vienīgi valstij. Visas pārējās upes un to posmi ir privātīpašums.
Tomēr tas nenozīmē, ka īpašnieks var aizliegt tajās makšķerēt. Zivis upēs pieder valstij, un viņas var ķert saskaņā ar makšķerēšanas noteikumiem. Arī pārvietoties pa tauvas joslu gar upi makšķernieks drīkst. Izņēmums ir vienīgi tās upes, kuras sākas un beidzas viena īpašnieka īpašumā. Tajās īpašnieks var noteikt, kurš drīkstēs makšķerēt un kurš nē.
Aizkraukles apkaimē publiskās ūdenstilpes statuss noteikts: Aiviekstei visā tās garumā ar sazarojuma kanāliem, Daugavai un tās atzarojumiem, Pļaviņu, Ķeguma un Rīgas HES ūdenskrātuvēm, Dienvidsusējai posmā pa Latvijas—Lietuvas robežu, Iecavai — no Dzērvītes upes ietekas līdz ietekai Lielupē, Mēmelei — no Latvijas—Lietuvas robežas (ieskaitot posmu pa robežu) līdz ietekai Lielupē.
