Latvietis, savas zemes patriots. Priesteris. Tekstilmākslinieks. Biškopis. Korespondents. Zīmējumu un gleznu autors. Zeberiņa prēmijas laureāts. Runa nav par vairākiem cilvēkiem, kā varbūt var šķist, izlasot tik atšķirīgus profesiju un amatu nosaukumus. Saruna tomēr ir ar vienu cilvēku — priesteri Andri Vasiļevski.
Šaubas ir vienmēr
— Vai ceļš līdz priesterībai bija garš?
— Par priesteri nebiju domājis būt no agrām bērnu dienām, lai gan esmu katoļticīgs no mazotnes. Pirmo reizi par to iedomājos, kad vecāmāte mani paņēma līdzi uz jauna priestera pirmo Svēto misi. Vēl šādas domas bija, kad mācījos Vecbebros. Svētdienās ar kursabiedriem braucām uz tuvējo baznīcu Koknesē. Tad radās pārliecība, ka bez Dieva nevaram. Ir ne tikai skaisti būt kopā baznīcā, bet svarīga arī svētība, ko saņemam nākamajam darba cēlienam.
— Nešaubījāties?
— Šaubas manī vienmēr ir bijušas. Kad iestājos seminārā, neticēju, ka mani — mākslinieku ar gariem matiem — uzņems. Neticēju, ka varētu būt priesteris, klusībā ilgojos par tādu būt, bet prāts pretojās, apšaubot, ka esmu gana labs. Tur ir strikta kārtība, bet vai es varēšu? Neesmu nožēlojis, jo zinu, ka tā rūdās raksturs. Manī bija šaubas, vai esmu priesterības sakramenta cienīgs, līdz pat ordinācijas dienai, kad gulēju pie lielā altāra uz tepiķa, kad tiek dziedāta visu svēto litānija un ir pēdējais mirklis, kad var piecelties un atteikties. Neesmu svēts, esmu pietiekami traks. Man nepietiek tikai ar baznīcu un liturģiju, vajag austuvi, lai sievas strādātu, austu brunčus, villaines, vajag, lai visa dzīve notiktu ap baznīcu. Esmu aicināts — tā ir dievišķā griba, ko savulaik nesapratu. Katram ir sava sūtība, kādēļ esam pasaulē.
— Jūsuprāt, katrs savā dzīvē pie tā nonāk?
— Ceru, ka nonāk. Ja cilvēks ir godīgs un atbild sirdsbalss aicinājumam. Iespējas, ko mums piedāvā, ir dažādas. Vai nu mēs no tām nobīstamies, atraidām, vai pieņemam — tā ir mūsu izvēle. Tomēr dzīvē kāda iespēja var tikt piedāvāta atkārtoti. Man tā ir bijis. Pirmoreiz atraidīju, otrreiz sapratu — nevaru būt vienaldzīgs.
Balta valoda
— Cilvēki pārāk maz paļaujas uz Dievu?
— Jā, jo cilvēks pats vēlas visu kontrolēt. Caur ciešanām un dažādiem notikumiem atskārstam, ka esam tikai niecīgs puteklītis. Un mūsu egoisms ir muļķīgs.
— Kas sagādā gandarījumu priestera darbā?
— Viens no gandarījumiem — ka esmu paspējis laikus. Palīdzēt sakārtot lietas, lai ļaudis var dzīvot sakramentālu dzīvi. Un, kad tas ir izdarīts, tas prieks, kas rodas viņos, ir lielākais gandarījums. Tādas mazas pērles, ko salasām ikdienā, rada vislielāko prieku.
— Kā jūsos sadzīvo latviskais un kristīgais?
— Esmu kristietis, audzis savā tēvu zemē, latvietis. Man ir būtiskas senču tradīcijas, bet ir jānodala elkdievība no kultūras bagātības. Tā, kā valodā nodalām neķītrību no labskanības. Latviešu valodā gan nav nepiedienīgu lamuvārdu. Ne velti teic, ka tā ir baltu valoda, balta valoda, baltu cilvēku ar baltām dvēselēm valoda. Bet kas nav kristīgi mūsu tradīcijās? Jāņos kurināt ugunskuru? Vai kopābūšana šajos svētkos nav kristīga? Ja gribu būt farizejs, tad piedauzību atradīšu jebkurā vietā. Esmu suitu prāvests, un suitu kultūra ir unikāla arī ar to, ka kristīgais un tautiskais ir tā salipis kopā, ka vairs nevari pateikt — pagānisks vai kristīgs, te gadsimtos šī robeža ir zudusi un mēs savu kristīgo aicinājumu izdzīvojam visā.
Spiets ielido
sētā
— Kāpēc izlēmāt mācīties Vecbebros?
— Pavasarī pabeidzu Liepājas mākslas skolu, netiku Mākslas akadēmijā, paliku pirmais “aiz svītras”. Gadu dzīvot laukos? Varētu, bet sapratu, ka tas ir vesels gads no manas dzīves. Un tajā vasarā teicu māsai — ejam mācīties biškopību, abi būsim biškopji. Aizgājām. Taču viss iesākās iepriekšējā vasarā ar bišu spietu, kas ielidoja mūsu sētā. Gāju diendusā sienaugšā. Viegli iesnaudies, tomēr dzirdu — troksnis. Kā lapsenes, kā irši — tāda ducināšana. Atveru acis un skatos — jumta spraugās tādas kā mušas un tik daudz, ieskatījos — bites. Un tobrīd atcerējos ainu “Vilkaču mantiniecē”, kur aprakstīts, kā ķer spietu. Tas bija vienīgais, ko zināju. Jāņem ūdens, jāslacina, lai spiets stātos. Izskrēju no šķūņa un pamanīju, ka spiets iemeties tuvējā osī. Tante nāca palīgā, lai nojauktu bitēm kāzu dziesmu, sita ar pannu, es ar slotu no spaiņa ūdeni slacināju. Bija kā romānā. Kaimiņos dzīvoja vecs biškopis, viņš ierādīja pirmos soļus. Sapratu, cik daudz vēl jāmācās, vajag būt profesionālim. Kad dari, tad tā — līdz mielēm.
— Kādas ir jūsu atmiņas par laiku Bebros?
— Tur ierados tāds garmatains hipijs. Arodskolā visi pēc 9. klases, es — vecāks. Centāmies abi ar māsu arī tur radīt ģimeniskumu, rīkojām pankūku vakarus, skolas stellēs saaudu gultas segas. Gribējām, lai ir skaisti. Ziemā gājām šļūkt no kalna, devāmies pārgājienos, bija kopīgi izbraukumi. Tur iemācījos aust jostas, mākslas skolā mēs to nedarījām. Noaudu Lielvārdes, Lēdmanes un Kokneses jostu.
Neesi nūģis!
— Jums dāvātas ļoti dažādas iespējas. Esat strādājis pat žurnālistikā, interesants fakts jūsu biogrāfijā ir aktiermeistarības kursi.
— Arī tādi savulaik bijuši. Viss sākās laikā, kad vēl mācījos mākslas skolā pirmajā kursā, obligāti bija jāapmeklē aktiermākslas nodarbības. Tas nebija nekas svešs, jo iepriekš biju darbojies amatierteātrī Nīcā. Un vēl bija pantomīmas kursi pie spāņu meistara Karla Martinesa, tas jau bija semināra laikā. Ja ir kāda iespēja — izmanto, neesi nūģis! Tad dzīve tiešām skaistāka veras. Žurnālistikas laikā, trīs gadus strādājot par korespondentu Vatikāna radio, radās atziņa, ka ikvienu informāciju var pasniegt gan pozitīvi, gan negatīvi. Iepazinu vārda spēku. Pat ja tas ir pēdējais mēsls, atrodi tajā ko labu — tāds bija mans princips. Tie gadi bija ļoti raženi, intensīvi, paralēli bija teoloģijas studijas, seminārs, iekšējā dzīve. Gatavoju noformējumus svētkiem, ielūgumus, apsveikumus. Mans vaļasprieks ir arī daiļdārzi, pamatus apguvu Vecbebros. Studiju laikā iekopu semināra parku. Neauglīgajā zemē Rīgas centrā vēlējos izveidot mazu oāzi, vietu, kur brīvajā laikā var iziet, veldzēt acis un sirdi, nomierināt prātu. Biju aizbraucis pēc vairākiem gadiem apskatīt, kaut kas ir pamainīts. Bet dārzs jau nemitīgi mainās, to maina daba, dārznieks, ir jāizņem liekais, lai kādam vērtīgākam augam būtu iespēja augt. Piekrītu tam, ko tautā saka, pirmā lieta, kas latvietim pavasarī jāizdara — jādabū rokas zemē. Viss ziemas stress, nogurums aiziet, mēs to it kā atdodam zemei. Kad parušinos, kļūstu daudz harmoniskāks.
Glezno savā
svētdienā
— Vai arī gleznošana un zīmēšana palīdz kļūt harmoniskākam?
— Grafika un glezniecība noņem ikdienas stresu. Šīs radošās izpausmes ir arī izteiksmes līdzeklis. Gleznās ar triepienu var parādīt raksturu, vides un dienas noskaņu. Man būtiski atkal un atkal meklēt jaunus izteiksmes līdzekļus, paņēmienus, krāsu salikumu, gaismēnu noskaņu. Vienmēr prieks, ka varu atklāt kaut ko jaunu pašam sev.
— Jūsu darbi eksponēti arī ārpus Latvijas?
— Krievijā, Pēterburgā, modernās mākslas muzeja direktors, ar kuru iepazinos kādā plenērā, Aleksandrs Ņekrasovs, sarīkoja manu personālizstādi. Viņš domā, ka maniem darbiem ir liela līdzība ar ikonogrāfiju. Tieši krievu publikai tie jāredzot, jo ikonogrāfijā ir stingri kanoni, bet šajās grafikās jūtama eiropeiskā ietekme. Patlaban man jādod atbilde galerijai Klaipēdā Lietuvā, aicina eksponēties arī tepat Latvijā.
— Kad top darbi?
— Manā svētdienā — tā ir otrdiena. Plecā molberts, pie rokas krāsu kaste, audekli un dodos ārā, dabā. Gleznošana — tas ir ļoti liels iekšējs prieks. Ir nogurums gleznojot, jo visu sevi izliec uz audekla, bet gandarījuma sajūta atsver visu.
Ne protests, bet
iekļaušanās
— Jaunieši nereti ar ģērbšanās stilu un atšķirīgu vizuālo tēlu izsaka protestu. Kāpēc jums bija gari mati?
— Tā nebija provokācija vai protests, bet iekļaušanās sabiedrībā, mākslinieciskajā vidē, kurai piederēju. Mākslas skolas laikā varēju sevi izteikt tekstilijās, ceturtajā kursā bija pirmā personālizstāde. Arī bērnībā man bija viss, varēju tikai būt pateicīgs mammai, ka viņa man ļāva. Mani un māsas allaž veda uz jaunākajām teātra izrādēm, dažādiem kultūras pasākumiem. Jau kopš mazām dienām baudījām samērā plašu kultūras dzīvi. No četru gadu vecuma dejoju tautas dejas un darīju to līdz pēdējai dienai, kad aizgāju uz garīgo semināru. Dziedāju vokālajā ansamblī, korī, apmeklēju keramikas, ādas apstrādes pulciņu. Kad stājos mākslas skolā, mamma mani atbalstīja, finansiāla palīdzība nebija iespējama. Bet mākslas skola ir dārga, tādēļ jau otrajā kursā veicu pasūtījuma darbus.
Jāļaujas
piedzīvojumam — dzīvei
— Ko jūs teiktu tiem, kuri īsti nezina, kā būtu jādzīvo?
— Ir jāmāk baudīt dzīvi. Ar garšu izdzīvot. To vairāk esmu sapratis pēdējo divu gadu laikā, pēc galvas traumas. Steidzu vienu darbu paveikt, lai tūlīt ķertos pie nākamā, neko nenokavētu. Trīsdesmit dienās, kad pēc traumas bija tikai jāguļ, daudz pārdomāju. Jābūt godīgam, jāizdara secinājumi un jāpajautā sev pašam — kādēļ tā notiek? Un tagad saprotu, ka vieta, kur esmu, ir īpaša dāvana. Spēju novērtēt un baudu katru mirkli, kas man ir dots. Kādreiz, studiju laikā, vakarā šad tad uzkāpu uz mājas jumta, izdzēru tasi kafijas un lūkojos zvaigznēs. Ja cilvēks iegrimis laicīgajos labumos un nespēj ieraudzīt skaisto apkārt — kā saule ritinās pa zemes virsu, cik fantastiski sārta gaisma atspīd sniegā, Daugavu ar plašumu, tā var sevi pazaudēt. Jāļaujas taču tam neprātīgajam piedzīvojumam — dzīvei.
— Kādā intervijā teicāt, ka, stājoties garīgajā seminārā, eksāmenā kāds priesteris jums jautājis: “Vai tu tēvreizi arī varēsi nodejot?”. Vai iemācījāties?
— Tēvs Smelters, jautātājs, aizgājis mūžībā. Saprotu, ko viņš ar to domāja. Tā ir bauda un iekšējais prieks, harmonija — izdejot garīgi šo lūgšanu, kad pasaki Tēvam paldies, paldies par dienu, paldies par visu. Un vien debesu papam zināms, kāpēc un kādi cilvēki, kurā dzīves brīdī mums ir jāsatiek. Tā nav laimes spēle vai rulete.
