Aizvien tālāk pagātnē aizrit 1949. gada 25. marts. Par represijām, pret latviešu tautu vērsto genocīdu, izsūtīšanu šajās dienās runās televīzijā, radio, rakstīs laikrakstos. Šoreiz ļausim runāt lietām, ko sakrājuši Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja darbinieki.
Pirmo izstādi, saistītu ar deportācijām, muzeja darbinieki rīkoja Koknesē 1989. gadā, represiju 40. gadadienā. “Toreiz aicinājām cilvēkus nest priekšmetus, dokumentus, fotogrāfijas par to laiku,” atceras Ilzīte Ozoliņa, Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja krājuma galvenā glabātāja. “Sanesa diezgan daudz, esam pateicīgi visiem, kuri mums uzticēja savas lietas.” Muzeja krājumā ir daudz liecību un priekšmetu par šo laiku.
Līdzi ņem
svarīgāko
Maza porcelāna krūzīte ar vasarīgi gaisīgu ziedu motīvu, krustdūrienā izšūtas spilvendrānas, koka kārbiņas, priežu mizas figūriņa, maza sarkana somiņa. Visas šīs lietas, ja prastu runāt, varētu pavēstīt daudz. Nav iespējams palikt vienaldzīgam, skarot kaut vienu no šiem pagātni pieredzējušajiem priekšmetiem. Bet tautastērps, ko darinājusi Višķu lauksaimniecības skolas audzēkne Marija Bencēna, tolaik tikai 16 gadu veca meitene, ne vienam vien pat liek acīs saskriet asarām. Sīkā krustdūrienā izšūtā blūze un veste, sakta, brunči — to Marijas māte, arī Marija, kā visnepieciešamāko salikusi līdzi ņemamajās mantās, kad visu “Bulvānu” saimi 1946. gadā no Vietalvas izveda uz Sibīriju. Bencēnu ģimene atgriezās 1956. gadā, pārvedot arī tautastērpu. Tagad tā garais ceļš ir galā — tērps uzģērbts manekenam, novietots muzeja istabā, kur mierīgi un rimti spīd pavasara saules stari. It kā nekas nebūtu bijis. Muzeja krājumā ir vairāki tautastērpi, bet tikai vienam ir tāds stāsts.
Figūriņa no Sibīrijas priedes mizas
Krājumā glabājas vairākas kastītes, viena no tām, ko Marija Bencēna atgriešanās gadā iegādājusies Sibīrijā, ir ļoti īpatnēja. Gaiši zilā krāsā, uz vāka sīku gliemežvāciņu rāmītī ietverts Čehova pieminekļa fotoattēls. Vienā pusē no stieplītēm un krāsotiem gliemežvāciņiem darināti ziedi. Kastītes iekšpusē Marija ierakstījusi — M. B. Sibīrija 1956.
Apaļu koka trauciņu sīklietu glabāšanai Sibīrijā iegādājusies no Sēlpils pagasta uz Sibīriju izsūtītā Apsolonu saime. Un vēl ir gaiši zila koka kastīte ar sārtiem āboliem. Šo darinājumu Sibīrijā nopirka seciete Austra Osīte. “Toreiz no Seces izsūtīja daudz jauniešu,” stāsta krājuma glabātāja. “Viņi izplatīja padomju varai naidīgus uzsaukumus.” Krājumā glabājas arī Austras piezīmju grāmatiņa, kurā meitene atzīmējusi izvešanas dienu, ierašanos Sibīrijā, pierakstījusi arī dažādas dziesmas.
Ļoti īpaša ir neliela rūsganbrūna priedes mizas figūriņa — sēdošs vīrs spēlē akordeonu. Vīrs ir muzikants, fotogrāfs koknesietis Pēteris Tētiņš, kurš izsūtīts uz Amūras apgabalu. Dzīvespriecīgo Pēteri priedes mizā atveidojis kāds valmierietis.
Vai ļaužu
trūkst?
“Tas, vai un kādas mantas paņem līdzi, nereti ļoti bija atkarīgs no konvoja,” stāsta Ilzīte Ozoliņa. “Ja kareivis bija cilvēcīgs, tad deva gan derīgus padomus, gan arī laiku sakravāt mantas. Bija arī tādi, kuri “ienaidniekus” savāca pat uz ielas vai nakts drēbēs un tādus arī aizveda, neko neļaujot paņemt līdzi.” Toreizējā Kokneses luterāņu mācītāja Rozenberga ģimenei — sievai un dēliem — gadījies līdzcietīgs konvojs. Viņš ģimenei ieteicis paņemt pēc iespējas vairāk pārtikas, apģērba. Kad no kaimiņ-
mājas nestuvēs iznesa veco saimnieci, Rozenbergi nenoturējušies un pārmetuši konvojam: “Vai ļaužu trūkst?” Kareivis apraudājies, bet večiņa nomirusi ceļā vagonā. Likteņi bija dažādi — kādai kurmenietei ceļā piedzima mazulis un izdzīvoja. Mazzalviete Diāna Zosāne, kurai bijusi nieru kaite, izsūtījumā tika veiksmīgi operēta un ar pateicību vienmēr pieminējusi Sibīrijas ārstus.
Izdzīvot ļauj
kopābūšana
“Dzīve jau tāpēc neapstājās,” domīgi teic krājuma glabātāja. “Tie, kurus izsūtīja 1949. gadā, stāsta, ka bija grūti, bet nevarot salīdzināt ar 1941. gadu, kad vēl bija kara laiks un katastrofāli trūka pārtikas.” Turklāt 1949. gadā ģimenes vairs nedalīja, vīrus nenošķīra no sievām un bērniem. Un kopābūšana daudziem ļāva izdzīvot. Tā izsūtītie varēja justies arī psiholoģiski spēcīgāki, jo šausmas un neziņa, kas bija jāpārdzīvo ar varu šķirtajām ģimenēm, sagrāva daudzus.
Dzīve tiešām neapstājās — par to liecina ap 700 muzeja krājumā glabātajos Sibīrijas attēlos redzamais. Cilvēki strādāja, būvēja mājas, mācījās, precējās, pasaulē nāca bērni. Kad paklīda runas par iespējamo atgriešanos mājās, daudzi izgatavoja čemodānus, kur ievietot mājupvedamās mantas. Vairāki šādi pašgatavoti čemodāni glabājas arī “Kalna Ziedos”.
Izglābj karagūstekņa vēstules
Cilvēkus uz Sibīriju izsūtīja arī līdz 1949. gada 25. marta masveida represijām. “Sibīriju varēja “nopelnīt” par daudz ko — laikā neatvestām nodevām, meža normu nepildīšanu,” stāsta Ilzīte Ozoliņa. “Pēteris Strautnieks no Daudzeses pagasta tika izsūtīts 1946. gadā tādēļ, ka viņa mājā atrada ieročus — lodes un pistoles. Un cilvēks dabūja “ceļazīmi” uz tālām zemēm. Savukārt kādu saimnieku Seces pusē no izsūtījuma paglāba krievu karagūstekņa vēstules, ko viņš no Krievijas rakstījis savam bijušajam saimniekam.”
Daugavas krastos kādreiz bija izvietotas vairākas karagūstekņu apmetnes. Ja ielūkojas tā laika mājasgrāmatās, kur reģistrēti ļaudis, katram pretī ir norādīts viņa statuss. Vairākās mājasgrāmatās iepretim vārdam ierakstīts — karagūsteknis.
Melnā kāzu kleita
Jaunieši, mazi bērni, veci ļaudis, vīri un sievas spēka gados — Sibīrija nešķiroja. Seces baznīcā 1948. gadā baltā kleitā ar miršu zariņu pie tās iesvētīja arī Mirdzu Podskočiju, bet pēc gada jauno meiteni izsūtīja. Daļu līdzpaņemtā apģērba viņa pārdeva, bet iesvētību baltais tērps noderēja kā kāzu kleita — Mirdza apprecējās izsūtījumā. Mīlestību nevar nomākt nekas — tur precējās daudzi. Starp citu, Sibīriju piedzīvojušo pāru šķiršanās statistikā ir ļoti maz.
No Ilūkstes puses izsūtītā Daina Upīte 1954. gada 29. decembrī Sibīrijā apprecējās ar Imantu Smelteri. Līgavai mugurā bija melna kāzu kleita — labākais tērps, kas meitenei bija saglabājies.
