Ārā bija ziema, es kā daļa latviešu nebiju “apgrūtināts” ar algotu darbu, tā teikt, brīvs kā putns debesīs. Lai gan jāsaka — man bija veicies, jo saņēmu pabalstu, kurš gan nebija liels, bet, “jostu savelkot”, varēja iztikt.
Tomēr brīvais laiks un nelielais pabalsts lika man domāt par piepelnīšanās iespējām.
Apdomājies, kā un kur būtu labāk izvietot darba meklētāja sludinājumu, nolēmu iekarot interneta plašumus.
Tekstu liku vienkāršu: “Vīrs ar divām rokām, divām kājām, galvu uz pleciem meklē darbu uz pusslodzi.” Jau otrajā dienā bija zvans, tieši meklējot cilvēku, kurš ir gatavs mājā šādus tādus darbiņus apdarīt. Norunājām aldziņu, kas, protams, mani neapmierinātu, ja pabalsta nebūtu, bet šajā gadījumā piekritu. Jau nākamajā dienā sāku strādāt.
Jānis izrādījās jauks cilvēks, brīžos, kad ko nezināju, vienmēr laipni paskaidroja. Vārdu sakot, jutos labi un priecājos, ka Latvijā vēl ir tik patīkami darba devēji. Tā es peldēju kā niere taukos.
Te šķūnim pa durvju spraugu sniegu pūš, te pirtij vētrā logu izsit, te mājai kurināmais jāsagādā… Nu, un, protams, kur tad bez sniega tīrīšanas. Lai gan neesmu vairs jauns puika, krampis kaulos vēl ir.
Dienas ritēja labās sliedēs, saimniece taisīja pusdienas, pats saimnieks gan pārsvarā bija prom, kaut kāds bizness… Bet mani jau neinteresē.
Sarunājuši bijām, ka maksās reizi divās nedēļās, un, par laimi, šodien bija tā diena.
Noskatītie makšķernieku zābaki jau tvīka pēc maniem apskāvieniem.
Tā kā Jānis brauc mājās vēlu, es apdarīju darbus, kuri varētu sagādāt problēmas brīvdienās.
Raugos pagalmā — ar skūterīti iebrauc mazs puika, pārsalis vaicā Jāni. Protams, zvanu saimniekam, bet man atbild, ka šis ir “nezonā” vai arī negrib ar mani runāt. Nu ko, es puikam saku: “Šoreiz nekā!”, bet viņš asarām acīs lūdz, lai es nododu naudu un viņam otrreiz 10 km ar mopēdu vairs nav jābrauc.
Protama lieta — man jau sirds nav no akmens, prasu: “Kas par naudu un cik?” 350 latu no Alberta “Sakšu” mājās.
Naudas lietās neticu pat sev, plēšu vaļā aploksni, skaitu, jā, puika nav melojis.
Piedāvāju Edijam (tā sauc mazo puiku) ieiet mājā sasildīties, bet šis nē — kamēr gaisma, braukšot mājās. Tālredzīgs puika, jo nav jau maijs.
Noglabājis naudiņu ķešā, turpinu rosīties pa pagalmu.
No mājas iznāk saimniece un vaicā, kas bija atbraucis, ko meklējis. Atbildu, ka bija zēns, kurš meklēja Jāni. Šī man saka: “Ko tad nenāca iekšā ar saimnieci parunāt?”, varbūt viņa būtu varējusi palīdzēt. Jūtu — grib “izvilkt” īsto iemeslu, bet es jau ar’ neesmu pirmo reizi ar plinti krūmos. Nezinu, vai saimnieks sievai par šo naudu ir ko teicis, tāpēc, drošs paliek drošs, saku — esot kas tieši ar Jāni runājams, atbraukšot citreiz. Sapratusi, ka no manis neko neizspiedīs, namamāte iegāja atpakaļ.
Pabeidzu savus darbiņus, un, skat, pats gaidītākais cilvēks bija klāt.
Sakopos un devos uz saimniekmāju. Jānis jau bija paēdis, sieva hallē atpūtās, namatēvs virtuvē smēķēja. Gāju klāt, devu naudu, sakot, ka no Alberta “Sakšos”. “Jā!” šis noteica un sāka skaitīt. Te nez no kurienes sieva blakus, Jānis saskaita un paskatās uz mani, prasot, kur vēl simt latu?
Es lielām acīm atbildu, ka puika vārdā Edijs tik iedeva.
Namamāte uzreiz sāka bļaut, ka zagli mājās esot ielaiduši, jo, redziet, aploksne jau atplēsta. Tagad esot visās ēkās jāskatās, kā vēl trūkst.
Es drošā balsī atbildēju, ka manā dzīves laikā sveša nauda vai manta man pie rokām nav pielipusi.
Jānis cieti noteica: “Tu savu algu, izskatās, esi saņēmis, policiju nesaukšu! Atdod visas atslēgas, un lai es tevi te vairs neredzētu!”
Stāvu es makšķernieku veikalā, skatos uz siltajiem copes zābakiem ar īstām automašīnu riepu radzēm un domāju: “Vismaz divas nedēļas es tiku pabarots…”
