Gados jauni cilvēki biežāk izvēlas no laukiem doties uz pilsētu, bet pretēji notiek retāk. Ar Allu Lusti tā gadījās. Viņa bija trolejbusa vadītāja Rīgā, bet pirms diviem gadiem pārcēlās uz “Dainām” Bebru pagastā un tagad slauc govis, baro cūkas.
Pie “Dainām” ceļa galā stāv kāds vecs kalsns vīrs melnā mētelī. Sasveicināmies, un viņš jautā, vai pa ceļam esmu manījis pastnieku, pensiju gaidot. Saku: kalna viņā pusē, pie kaimiņu mājas, pasta mašīnu redzēju gan. Viņš paliek, pacietīgi gaidot, es dodos uz “Dainām”, kur sastopu Rasmu un Pēteri Lustes un viņu vedeklu Allu.
Ierīkos mēslu
krātuvi
Pērn rudenī pagājuši līgumā noteiktie pieci gadi, kuros bija jānodrošina stabili saimniecības ienākumi. Ap 30 tūkstošu latu lielais projekts lauku attīstības programmā standartu sasniegšanai ļāvis “atsperties”. Saimnieks Pēteris stāsta, ka lielākie celtniecības darbi bijuši nedēļas nogalēs, kad sabraukuši radi. Cik saviem spēkiem spējuši, cēluši metru pie metra. Kūts platība palielināta desmitkārtīgi. Iekārtota piena māja, iegādāta slaukšanas iekārta, piena dzesētājs, atjaunots pagrabs. Nopirkts mēslu transportieris, ko darbinās vēlāk, jo vispirms jāierīko vircas bedre un mēslu krātuve. Nepieciešamie kubli tai arī jau sagādāti.
Šogad ziemājus
nekuls
Kopā ar telēm “Dainās” tagad ir 13 piena lopu. Nedaudz samazinājies cūku skaits, jo trīs sivēnmātes rudenī neizdevās aplecināt. Tāpēc kuilis likvidēts un lūkojot pēc jauna. Saimniecībā noderot gandrīz ducis vistu. Agrāk plānots turēt mazāk kā desmit govju, bet skaits pamazām palielinās, un, ja nākotnē jaunie saimnieki, dēls un vedekla, ganāmpulku vēlēsies palielināt, kūts otrajā pusē, kur pagaidām glabā barību, var izvietot vēl vismaz 20 līdz 30 lopu.
Pienu un cūkgaļu pārdot neesot problēmu, jo apkārtnes saimniecībās arvien retāk tur cūkas. Ja nebūtu pašu audzētas labības, savas tehnikas, to gan nebūtu izdevīgi darīt. Dažādot saimniecības darbību, piemēram, papildus nodarboties ar gaļas liellopu vai aitu audzēšanu nevarot ierobežotās zemes platības dēļ, kā arī tādēļ, ka lauki ir iekopti, bet gaļas liellopiem vairāk piemēroti brikšņi. “Dainu” saimnieki šogad nekuls ziemājus. Gan slapjā rudens dēļ, gan ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, ka saimniecībai ar mazu lopu skaitu līdzekļus izdevīgi ieguldīt vien vasarājos.
Kolēģi tiekas
Bebros
“Ko darīt tālāk, lai domā jaunatne,” spriež Pēteris. “Esmu pensijā, man neviena banka kredītu vairs nedos.” Un jaunā paaudze ne tikai domā, bet arī dara. Vedekla Alla teic, ka viņa, bijusī rīdziniece, Bebros jūtas lieliski. Kādreizējais kolēģis, trolejbusa vadītājs, ir bebrēnietis, un, reiz atbraucot pie viņa ciemos, sapratusi, ka šī ir tā vieta, kur turpmāk varētu dzīvot. Pēteris atgādina, ka kaimiņa vedekla arī ir trolejbusa vadītāja un arī Pētera tēva darbavieta bija Tramvaju un trolejbusu trests. Vedeklai šis ir otrais gads, kā ikdienas braukāšanu pa Rīgas ielām nomainījis ceļš uz kūti. Tagad arī daudz vairāk laika atliek bērniem, kuriem iepriekš uzmanību veltīja vīramāte. Rasma teic, ka pilsētniece lauku darbus iemācījusies ātri. Ja vajadzētu, arī govis izslauktu ar rokām. Savukārt pati nevarot nociesties, kad sāksies malkas talka. Pēteris teic, ka tad sievai cirvi nevarot atņemt, kā viņai patīk skaldīt. Viens no pirmajiem pavasara darbiem jau šosestdien — jāatlasa kartupeļi diedzēšanai. Kad apžūs zeme, jārīko mēslu talka.
***
Atvadoties Pēteris stāsta, ka “Dainas” senāk bijušas atvērtas visiem bebrēniešiem. Te reiz bijusi ciema padome, darbojies doktorāts, bibliotēka, skola, kurā mācījies arī pats. Tāpēc nebrīnos, kad verandā sastopu to pašu vīru melnajā mētelī. Viņš kūpina cigareti un, kad aizrādu par piesmēķēto telpu, smej, sakot: “Kur ir dūmi, tur siltums.”
