Cilvēki mēdz teikt: “Ieklausies savā sirdī!”, bet raganas māk ieklausīties arī citur un pārsteidzoši daudz uzzina no locītavām. “Uz maniem elkoņiem parasti droši var paļauties,” teic ragana Mis Tikšķe Terija Prečeta grāmatā “Mazie, brīvie ķipari”. Nav zināms, kā viņa sazinājās ar saviem elkoņiem, bet locītavas var būt arī skaļi traucējošas. Piemēram, skolasbērnu publiski knikšķinātās pirkstu locītavas — viņi paši tic, ka tā uzzina, cik būs sievu, vīru vai bērnu, vai kā nu kuro reizi. Bet kāda mamma tiešām raizējas — desmitgadīgs bērns ar kāju lielajiem pirkstiem var izkrakšķināt veselu ritma kompozīciju. Sāpju neesot, bet tā skaņa!
Līdzsvarot slodzi
“Lielākoties knikšķi locītavās nav iemesls uztraukumam. Krakšķi var būt, ja locītava ir pasausa, bez nepieciešamās slodzes. Ja bez iemesla, piemēram, traumas vai sastiepuma, locītava pietūkst, paliek karsta, sāp — tas gan ir iemesls vizītei pie ārsta,” skaidro reimatoloģe Daina Saulīte—Kandēvica. Ja nav bijusi trauma, nav arī iemesla “uzprasīties” uz rentgenu, daudz informatīvāka par iespējamu locītavu patoloģiju būs magnētiskā rezonanse vai ultrasonogrāfija.
Ja krakšķ kāju locītavas, efektīva esot nevis statiskā podometrija, kad slodzes aina tiek veidota, cilvēkam stāvot, bet dinamiskā, kad fiksē pēdu noslodzi vismaz desmit soļu garumā. Tad var izsekot, kā tiek pārnests svars, kā slodze pāriet no papēža uz pirkstgaliem. “Apavi var ietekmēt slodzi, mainās pēdas muskuļu grupu, saišu noslogojums. Augot mainās ķermeņa masa un gaita, kas arī ietekmē locītavu darbu. Cilvēks var būt iemācījies iet nepareizi vai ar gadiem sašķiebjas, šķība gaita rada nevienmērīgu slodzi,” uzskaita reimatoloģe. Viens no pirmajiem un galvenajiem ieteikumiem — fiziskās aktivitātes ik dienu, kas liek strādāt visām muskuļu grupām sabalansēti. Izstaipīties, izlocīties. Nezaudēt lokanumu ir vieglāk nekā to atjaunot, taču arī tas ir iespējams, palīgā aicinot fizioterapeitus vai ergoterapeitus.
D. Saulīte—Kandēvica norāda, ka mazkustīgums dara pāri locītavu veselībai — kustoties kauli saspiež locītavas maisiņu, rezultātā locītava tiek labāk ieeļļota, skrimslis nenodilst, turklāt no tā tiek izvadītas šlakvielas. Viņa atgādina, ka savulaik skolā, vismaz jaunākajās klasēs, rūpīgi sekoja, lai pirksti tiktu izkustināti pēc ilgstošas rakstīšanas, lai būtu izkustēšanās arī stundas laikā, nevis tikai sēdēšana. Vienveidīgas piespiedu pozas ilgāku laiku, pildspalvu vai datora peli turot, kā arī vienveidīgas piespiedu kustības nenāk par labu.
Vairāk sportot
Mazkustīgums un liekais svars kā iemesls locītavu problēmām esot izplatīts gan jauniešiem, gan vecāka gadagājuma cilvēkiem. Pēc nodarbībām skolā daļa bērnu vairs neiet pagalmā spēlēties, izkustēties, līdz ar to viņiem ir gan grūtāk tikt galā ar psiholoģisko stresu, gan pietrūkst fiziskas darbošanās, bet tas noved pie muskuļu atrofijas. Otra galējība — pārmērīga fiziskā un psiholoģiskā slodze jaunietim, kad sporta skolā treniņi ir trīs, četras reizes nedēļā, tad vēl nometnes un braucieni uz sacensībām.
“Vai nu no bērna izspiež, ko var, cerībā uz profesionālu sportistu, vai arī viņš paliek novārtā. Bieži nav vidusceļa. Tikai tagad pamazām sāk parādīties tautas sports — aktivitātes, kas vērstas nevis uz maksimālu rezultātu, bet dzīvespriekam, veselībai, patīkamai laika pavadīšanai,” novērojusi reimatoloģe.
Mazkustīgums un sintētiskā pārtika veicina lieko svaru, kas locītavām uzliek slodzi, kam tās nav paredzētas — ir būtiska atšķirība, vai locītavai “jānēsā” 60 vai 120 kilogramu. Parasti cilvēki ar lieko svaru sūdzas par ceļu, gūžas locītavu un muguras sāpēm. “Nāk, sūdzas par sāpēm, grib brīnumtableti, bet ne izvērtēt savu dzīvesveidu. Bet liekais svars ir tā, it kā nestu visu laiku līdzi kartupeļu maisu! Pētījumi pierāda — jau nometot tikai piecus kilogramus, samazinās skrimšļa nodilums.”
Bažas arī ir simptoms
Par “trokšņainām locītavām” grūti runāt vispārīgi — piesardzīgi teic pediatrs Imants Lanka. Esot ļoti daudz parametru, kas var likt locītavām krakšķēt — iedzimtība, vielmaiņas problēmas, pazemināts muskuļu tonuss, paaugstināta fiziskā slodze u. c. Parasti locītavas ir klusas, reizēm var gadīties kāds krakšķis, bet, ja radītie trokšņi sagādā akustiskus pārsteigumus, visticamāk ir kādas problēmas.
“Ne tikai trokšņu gadījumā, bet par jebkuru problēmu var teikt — ja reiz cilvēks pievērš tai uzmanību, tātad traucē. Tagad medicīnā radies termins “bažas par veselību”, kas tiek pielīdzināts slimības simptomiem. Tas nenozīmē, ka cilvēks jāsūta pie psihiatra, bet gan to, ka bažām jāpievērš tāda pati uzmanība kā citiem, varbūt tradicionāli vairāk novērtētiem simptomiem,” atklāj pediatrs. Var teikt, ka tādējādi tiek novērtēts fenomens, ko sauc par “iekšējo balsi” — faktiski zemapziņa fiksē visu un mēdz izvēlēties kādu veidu, lai par savām aizdomām tiktu līdz apziņai. Vispirms par savām bažām vajadzētu informēt ģimenes ārstu vai pediatru, kas noteikti zinās, pie kura speciālista bažas kliedēt vai apstiprināt.
