No vēsturiskiem dokumentiem un vairāku paaudžu zalviešu atmiņu nostāstiem zināms, ka pirmā evaņģēliski luteriskā baznīca Zalvē (līdz Pirmā pasaules kara beigām saukta par Zalvu, arī Lielzalvu) uzcelta 1692. gadā. Baznīca bijusi ceļmalā, kurš ved no Zalves centra uz kapsētu, iepretī bijušajai pagastmājai. Pēc Otrā pasaules kara bijušajā pagastmājā bija aptieka, arī Zalves ciema izpildkomiteja.
Sākumā — mūra ēka
Pirmo baznīcu Zalvē cēla Neretas, Lielzalves un Daudzeses muižas īpašniece Ieva Elizabete fon Pletenberga, kura saimniekoja šajās muižās no 1689. līdz 1750. gadam.
Pirmā baznīca bijusi mūra ēka. Celtnes abos galos veidots sešstūrains liekums, jumts bijis noklāts ar dakstiņiem. Zvana torņa mūra baznīcai nav bijis. Pie mūra ēkas piebūvēts koka tornis zvanam. Baznīca darbojusies apmēram 150 gadu. Ap 1840. gadu, pēc nepārbaudītām ziņām, tā nodegusi. Ugunsgrēks izcēlies baznīcai piebūvētajā koka zvana tornī. Izdegušas arī baznīcas iekštelpas.
Netiešas norādes par pirmo Zalves baznīcu atrodamas Ainas Rutas Britānes atmiņu grāmatā “Vēji dzied, vēji raud”.
Radusies nepieciešamība Zalvē celt jaunu baznīcu. Gados pēc pirmās Zalves baznīcas uzcelšanas Lielzalves muižai vairākkārt mainījušies īpašnieki. Pēc Ievas Elizabetes fon Pletenbergas nāves 1750. gadā viņas brālēns Zalves, Neretas un Daudzeses muižu pārdeva Nikolausam Korfam. Korfu dzimta muižas pārvaldīja 69 gadus. 1819. gadā Nikolausa Korfa brāļadēls visas trīs muižas par 400 tūkstošiem rubļu pārdeva Rundāles īpašniekam Platonam Zubovam.
Nepilda solījumu
Platons Zubovs bija devis solījumu Krievijas valdniecei Katrīnai II nekad neprecēties. Taču viņš šo solījumu nepildīja un apprecēja 18 gadu veco poļu augstmaņu skaistuli Teklu. Cara galma intrigu dēļ Zubovs izdarīja pašnāvību. Viņa atraitne Tekla Zubova mantoja Rundāles, Neretas, Lielzalves un Daudzeses muižu. 1826. gadā Tekla Zubova apprecējās ar krievu grāfu Andreju Šuvalovu. Šajā laulībā piedzima divi dēli — Pāvils un Pēteris. Andrejs Šuvalovs muižas sadalīja: Rundāle tika Pēterim, bet Nereta, Lielzalve un Daudzese — Pāvilam.Kaut arī Tekla Šuvalova bija veiksmīgi apprecējusies, viņa turpināja skumt par savu pirmo vīru Zubovu, pārdzīvoja viņa traģisko nāvi.
Pirmā vīra piemiņai
Kad nodega pirmā Zalves baznīca, Tekla Šuvalova nolēma sava pirmā vīra piemiņai uzcelt jaunu un skaistu baznīcu. Pēc Šuvalovas rīkojuma baznīcu sāka celt 1851. gadā. Četru gadu laikā baznīcu uzcēla, un 1855. gada 25. septembrī to iesvētīja. Gotiskā stilā uzceltā baznīca bija visai plaša — tajā bija 290 sēdvietu. Baznīcā iebūvēja arī četru reģistru ērģeles, to krietni vēlāk (1902. gadā) paveica ērģeļbūves meistars J. Krēsliņš.
Kalpojuši 20 mācītāju
Zalves mācītāji zināmi kopš 1691. gada. Viņu vārdi un uzvārdi, kalpošanas laiki Zalvē publicēti Valdemāra Ancīša “Sēlijas grāmatā”, kura izdota 1999. gadā. Cerams, tie ir precīzi. V. Ancītis, veidojot Sēlpils iecirkņa mācītāju sarakstu, izmantojis ziņas no T. Kallmeijera 1910. gadā izdotās grāmatas “Kurzemes evaņģēliskās baznīcas un mācītāji”.
Apkopojot visos ziņu avotos atrodamos datus, arī mācītāja Alda Pavloviča ziņas par Zalves draudzes mācītājiem pēc Otrā pasaules kara, konstatējam, ka Zalves draudzē kalpojuši divdesmit mācītāju.
Sarakstā nav Bankava
Pirmais zināmais Zalves mācītājs bijis Vilhelms Brokhūzens, kurš kalpojis draudzē no 1691. līdz 1695. gadam. Ir ziņas, ka 1692. gadā viņš iesvētījis pirmo Zalves evaņģēliski luterisko baznīcu. Viņu nomainījis mācītājs Karls Matiass Arnoldi, kurš strādājis Lielzalves draudzē no 1696. līdz 1711. gadam.
Sēlpils iecirkņa mācītāju sarakstā nav atrodams mācītāja Jakoba Fridriha Bankava vārds. Iespējams, viņa vārds ir Piltenes iecirkņa mācītāju sarakstā, jo Bankavs no 1711. gada līdz nāvei 1725. gadā kalpojis Dundagas draudzē. No 1707. līdz 1711. gadam mācītājs strādājis Zemītē. Vairākos avotos norādīts, ka J. F. Bankava pirmā darbavieta bijusi Lielzalves draudzē, taču precīzs kalpošanas laiks nav zināms. Literatūrā nav norādes arī par Bankava dzimšanas gadu.
Lūcija Ķuzāne “Neretas grāmatā” raksta, ka J. F. Bankavs Zalves draudzē kalpojis 17. gadsimta otrajā pusē vai 18. gadsimta sākumā.
Šāda L. Ķuzānes norāde varētu atbilst patiesībai, jo pirmā Zalves baznīca uzcelta 1692. gadā.
Izdod grāmatu
Domājams, ka J. F. Bankavs pēc teoloģijas studijām kalpošanu Zalves draudzē sācis kā palīgmācītājs.
Bankava mūža darbs ir 810 lappušu biezā latviešu valodā uzrakstītā latviešu sprediķu grāmata “Latviskie svētdienas darbi”, kura līdz 1901. gadam piedzīvojusi vismaz deviņus izdevumus.
V. Ancītis “Sēlijas grāmatā” norāda, ka daļu sprediķu Bankavs nolasījis arī Zalves baznīcā. Viņš ar saviem sprediķiem, tāpat kā Georgs Mancelis, iemantojis popularitāti gan vācu mācītāju, gan latviešu zemnieku vidū.
Darbojies arī
Stenders
Trīs gadus (1775. — 1778.) Zalves draudzē kalpojis mācītājs Aleksandrs Johans Stenders (pazīstams kā Jaunais Stenders). Pēc tam viņš darbojies par palīgu savam tēvam Gothardam Fridriham Stenderam (Vecais Stenders) Sēlpils un Sunākstes draudzē. 1787. gadā A. J. Stenders kļuva par pilntiesīgu mācītāju un Sēlpils iecirkņa prāvestu tēva vietā. Jaunais Stenders miris 1819. gadā Sunākstē, apbedīts Stenderu dzimtas kapos Sunākstes kapsētā. Viņš pieminēts arī kapa piemineklī ar uzrakstu latīņu valodā — “cum filio Alexander Johannes Stender, patre non indigne” (V. Ancīša tulkojumā — ar dēlu Aleksandru Johanu Stenderu, tēva cienīgu).
Visilgāk strādā
Rozenbergers
No 1819. līdz 1825. gadam Zalves draudzē par mācītāju strādājis teoloģijas zinātņu doktors Vilhelms Karls Šīmans.
Visilgāk Zalves draudzē darbojies mācītājs Roberts Heinrihs Karls Rozenbergers (1870. — 1907.). Šo mācītāju pieminējusi rakstniece Lūcija Ķuzāne savā autobiogrāfiskajā garstāstā “Jūlijs Dievkociņš”.
L. Ķuzāne apraksta, kā pie mācītāja Rozenbergera ieradušies Zalvītes skolas skolotājs Kārlis Melbārdis un skolu inspektors Pēteris Dievkociņš, lai reģistrētu Jūlija Dievkociņa nāvi un dabūtu atļauju dragūnu nošauto skolotāju apbedīt Zalves kapsētā. Mācītājs Rozenbergers bijis nervozs, pat apraudājies un teicis, ka nāvi Zalves skolotājam nekad nav novēlējis. Viņš atļāvis skolotāju klusi apbedīt Zalves kapos, pats pavadīt atteicies slimības dēļ.
Kapsētā īsus atvadvārdus teicis Jūlija Dievkociņa kolēģis Kārlis Melbārdis. Viņš Latvijas brīvvalsts laikā bijis Zalves sešklasīgās pamatskolas pārzinis.
Līdz 1939. gadam visi Zalves draudzes mācītāji bijuši vācbaltieši. Pēdējais vācu tautības mācītājs Zalvē bijis Arveds Kiršteins, kurš kalpojis no 1911. gada līdz 1939. gadam ar nelielu pārtraukumu Pirmā pasaules kara laikā. A. Kiršteins nodzīvojis garu mūžu (1885. — 1963.).
Savā kalpošanas laikā Zalvē miruši divi vācbaltu mācītāji. Heinrihs Ādolfs Braunšteins Zalvē nokalpojis 20 gadu (1826. — 1846.), miris 1846. gadā. Mācītājs Pēters Hūns Zalvē nostrādājis 31 gadu (1712. — 1743.). Miris Zalvē 1743. gadā. Taču Zalves kapsētā atšķirībā no Neretas Ķesteru kapiem (Mācītāju kalniņš) abu mācītāju apbedījuma vietas nav atrodamas.
Pirmais latvietis
Pirmais latviešu tautības mācītājs, kurš kalpoja Zalves draudzē, bija Nikolajs Plāte (1915. — 1983.). Zalves draudzē viņš kalpoja no 1939. gada līdz 1944. gadam, kad Otrā pasaules kara beigās pārcēlās uz dzīvi Kurzemē.
N. Plātes dēls Modris Plāte ir Jēkabpils evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs. Pēc Otrā pasaules kara līdz 1950. — 1951. gadam, kad Zalves draudze pārtrauca darbību, par mācītājiem Zalvē strādāja Žanis Dambis un Artūrs Cikste.
Atceros, mani un brāli Valdi mājas apstākļos krustīja Žanis Dambis. Vietējie zalvieši mācītāju dēvēja par Dambīti.
Lūcijas Ķuzānes grāmatā “Aleksandrs. Dzejnieks un viņa laiks” var izlasīt, ka lielu savas dzīves daļu mācītājs Žanis Dambis nodzīvojis Talsos, vietējās draudzēs arī kalpojis. Apbedīts Talsu Sukturu kapsētā.
Caurs jumts sola
postu
Ir pierādījumi, ka 1949. un 1950. gadā Zalves baznīca vēl darbojās, notika dievkalpojumi, iesvētības, mācītāji izvadīja mirušos.
1949. gada Vasarsvētkos kopā ar vectēvu bijām Zalves baznīcā dievkalpojumā. Atceros, vectēvs, būdams amatnieks celtniecības jomā, nopētīja baznīcas cauro jumtu un noteica, ka baznīca aizies postā, ja jumtu steidzami nesalabos. Vēlākajos gados tā arī notika.
Zalviete Aina Ruta Britāne atmiņu grāmatā “Vēji dzied, vēji raud” atceras, ka 1950. gadā Zalves baznīcā notikušas vietējo jauniešu iesvētības, kurās viņa pati piedalījusies.
Pēc 1950. gada Zalves draudze faktiski piespiedu kārtā tika likvidēta, baznīca strauji gāja postā: caurā jumta dēļ sapuva jumta spāres, iebruka griesti, sapuva baznīcas iekštelpu koka daļas. Īsti nav zināms, kas notika ar ērģelēm. Tagad no baznīcas palikušas apdrupušas ārsienas, “laikazoba” ārdīts, jau sašķiebies tornis.
Līdz 1990. gadam, kad Zalves draudze atjaunoja darbību, zalvieši savus bērnus veda krustīt uz Neretas, Mazzalves un Daudzeses baznīcu. Jaunieši pa retam iesvētījās citās draudzēs un baznīcās. Nelaiķus pavadīt pēdējā gaitā Zalvē nereti ieradās Neretas draudzes mācītājs Artūrs Kaminskis.
No 1990. gada līdz 1997. gadam atjaunotajā Zalves draudzē par mācītāju kalpoja Almārs Lavrentjevs.
No 1997. gada līdz šim laikam Zalves draudzē strādā mācītājs Aldis Pavlovičs.
***
Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvvalsts laikā Zalves pagastā darbojās arī baptistu draudze. Šī draudze Zalves pagasta “Jaungailēnos” uzcēla lūgšanu namu, kurš darbojās līdz 1945. gadam.
Ir ziņas, ka vairākas baptistu ģimenes no Zalves izbraukušas laimes meklējumos uz Brazīliju.
