Laikraksta redakcijā 8. martā ienāca kāda Aizkraukles pensionāre, lai pastāstītu par piedzīvoto priecīgo pārsteigumu.
“No rīta gāju uz bankomātu izņemt naudu. Man ir diezgan slikta redze. Spīdēja saule, un bankomāta uzrakstus saskatīju ļoti slikti. Pirms manis naudu izņēma jauns gara auguma vīrietis,” stāsta Irēnas kundze. “Viņš man šķita godīgs, tādēļ lūdzu palīdzēt un paskatīties, vai manā kontā ir nauda, iedevu viņam bankas karti un PIN kodu. Teicu, ka kontā nav daudz naudas, varētu būtu līdz piecdesmit latiem. Vīrietis sacīja, ka kontā ir tikai viens lats un 36 santīmi, un pasniedza man bankomāta izdruku. “Cik jums vajag?” viņš jautāja. Teicu, ka man neko nevajag, gribēju izņemt tikai to, kas ir kontā. Un tad sekoja pārsteigums. Man rokās bija vaļējs maciņš, un viņš tajā ielika 15 latu. Neesmu trūcīga, negribēju ņemt, bet biju tik pārsteigta un apjukusi, ka nezināju, kā rīkoties. “Man pietiek, un šodien vēl tāda diena…” sacīja jaunais vīrietis. Es no aizkustinājuma sāku raudāt. Biju pārsteigta, ka jauni cilvēki var būt tik dāsni! Apjukumā pat nepajautāju viņa vārdu, pa sniegoto taciņu gāju mājās un raudāju. Paldies šim nezināmajam labdarim!”
Tomēr tas nav vienīgais gadījums, kad šo pensionāri kāds tā ir iepriecinājis. “Pirms kādiem desmit gadiem abas ar mazmeitiņu Gulbenē stāvējām rindā tikko atvērtajā “Laimas” saldumu veikalā,” stāsta Irēnas kundze. “Jautāju mazmeitiņai, ko viņai nopirkt? Bet viņa gribēja to un to, un to… Teicu, ka omīte tik daudz viņai nevarēs nopirkt. Bet kāds sirms kungs, kurš bija rindā aiz mums, sacīja: “Meitiņ, ņem, ko tu gribi! Omītei nav par to jāmaksā.” Un viņš par saldumiem samaksāja manā vietā.”