Saistībā ar iespējamo Lobes ezera apsaimniekošanu kopā ar Ogres novadu Kokneses novada domi uztrauc vairāki saimnieciskie aspekti, kuriem nepieciešams tūlītējs risinājums. Īpaši ceļu un ezeram pieguļošās zemes applūšana, kas notiek ik pavasari. Koknesiešiem nav pārliecības, ka to izdosies pietiekami ātri novērst.
Par to, ka plānots izveidot kopīgu institūciju, kura pētītu Lobes ezera apsaimniekošanas iespējas, kā arī lemtu, ko darīt, lai novērstu ezera aizaugšanu, “Staburags” jau rakstīja. Taču pagaidām nekas neliecina par progresu šajā jomā. Vairākām problēmām steidzams risinājums jāmeklē pēc iespējas drīzāk.
Ceļš zem ūdens
— Kokneses pusē, Bebrupītes apkaimē, katru pavasari applūst Lantu ceļš un ievērojamas meža platības, — saka Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris. — Būtībā ceļš pamazām iet bojā, jo ilgāku laiku to sedz vairāk nekā pusmetru dziļš ūdens. Izmirkst ceļa klātne, un arī koki ilgstoši ūdenī nevar augt.
Izpētot dokumentus, redzams, ka cilvēki vairākas reizes būtiski iejaukušies ezera ekosistēmā, nedomājot par sekām ilgākā laikā. 1923. gadā apkārt ezeram bija lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Taču platību pietrūka, un lauksaimnieki izlēma ezera ūdenslīmeni pazemināt. Ar lāpstām izraka kanālus un ezera ūdenslīmeni pazemināja. Tika iegūti ļoti auglīgas zemes gabali, kur labi auga dažādi dārzeņi, bija leknas pļavas. Pagāja laiks, un izraktie kanāli, kas novadīja ezera ūdeni, pamazām aizsērēja. Savukārt 1953. un 1954. gadā veica meliorāciju. Tolaik daudzām upēm pārraka gultnes — Bebrupei, Lokmenei un citām. Tajā pašā laikā izraka aptuveni astoņus kilometrus garu kanālu no Lobes ezera, izveidojot jaunu Lobes upes gultni, lai vēlreiz pazeminātu ūdenslīmeni. Kanāls rakts nevis purvainajā Lobes upes iztekas rajonā, bet pa sausu vietu. Mitrums atkal samazinājās, un meži neslīka.
Slūžas pamet novārtā
Taču, intensīvi nodarbojoties ar lauksaimniecību, ezerā ieskalojās daudz organisko vielu un pastiprināti sāka augt niedres. 70. gadu sākumā izdomāja ezera ūdenslīmeni atkal paaugstināt. Šoreiz ieguvēji būtu makšķernieki un mednieki. Kanālā izbūvētas slūžas. Ja tās pienācīgi apsaimniekotu, problēmu nebūtu. Vasarā varētu uzturēt augstāku līmeni, lai ezers neizžūst, palu laikā lieko ūdeni varētu bez problēmām novadīt. Taču būvi neviens nekopa, un slūžas ar laiku sabruka. Tagad tās ieaugušas krūmos. Vēl sliktāk — nezināmi “amatnieki”, lai paaugstinātu ezera ūdenslīmeni, kanālu aizbēruši ar būvgružiem. Līdz ar to pavasaros viss pārplūst, bet uzturēt pietiekamu ūdenslīmeni sausākā vasarā nav iespējams. Šādas rīcības dēļ rodas ļoti lieli zaudējumi. Lauksaimniecības zeme augstā gruntsūdens līmeņa dēļ pamazām pārpurvojas, koki mežā pūst, un arī ceļš pamazām iet bojā. Jau šobrīd daudzi sūdzas, ka ceļš nav izbraucams. Pavasarī var labi redzēt, ka ūdens tek nevis uz ezeru, bet pretējā virzienā — uz Bebriem un Koknesi.
Jāievēro likumi
Ezers pieder valstij, un ieguldīt tā attīstībā pašvaldību līdzekļus neļauj likums. Ja valsts nolemj, ka mums vajadzīgas šādas pārpurvotas, tautsaimniecībā neizmantojamas vietas, tad, protams, nav nozīmes neko sākt. Taču, ja tā nelems, jārīkojas nekavējoties. Nevar arī bez pietiekamas izpētes ņemt lāpstu un izgrābt būvgružus, atjaunot slūžu darbību. Tam nepieciešams pētījums, un atkal tā veikšanai nevar tērēt pašvaldības naudu.
Šobrīd ir tendence cīnīties par mitrāju un purvu saglabāšanu, piesaucot Eiropas Savienības direktīvas. Tikai nav saprotams, kāpēc tajā pašā Eiropā cīnās par katru zemes pleķīti, ko var izmantot tautsaimniecībā?
Teorētiskas
iespējas
Viens no risinājumiem varētu būt dambja izbūve zemajā krastā. Tad varētu paaugstināt ezera ūdenslīmeni vēl vairāk, un zivīm platības būtu nodrošinātas. Vienlaikus būtu nepieciešama slūžu sistēma Bebrupītē un iespēja ūdeni pārsūknēt ezerā, taču šādas būves ierīkošana un ekspluatācija būtu ļoti dārga — desmitiem miljonu latu. Arī sapropeļa ieguve pagaidām ir teorētisks risinājums.
Tomēr arī teorētiskai spriedelēšanai laika vairs nav daudz. Visticamāk, pēc septiņiem — desmit gadiem ezers būs aizaudzis pilnībā, un arī pašreizējie zivju krājumi aizies bojā.
Ogres novada dome jau ir izteikusi vēlmi ezeru no valsts pārņemt savā īpašumā. Taču — vai tai būs iespēja kaut ko lietas labā paveikt, ieguldot desmitiem miljonu latu? Visticamāk, ezeru ar bagātākajiem sapropeļa krājumiem Latvijā izmantos kā krājkasīti līdz laikam, kamēr būs izdevīgas tehnoloģijas šo dūņu ieguvei un noieta tirgi. Taču tikmēr ezers kā atpūtas un makšķerēšanas vieta var iet bojā, bet krasts Kokneses pusē pārpurvosies.
