Agnesi Veinbergu sastopam pie Daudzeses pamatskolas kopā ar citiem “simtlatniekiem” zāģējam malku nākamajai apkures sezonai. “Vīrieši mūs cenšas lutināt, mums atstājot mazākos baļķus,” viņa saka. “Iepriekš mani tagadējie darbabiedri nezināja, ka man 8. martā ir dzimšanas diena, bet tagad nācās pateikt.”
Darbā jau pēc skolas
Agnese agri sākusi darba dzīvi, iztiku sev pelnot pati. Pēc Jaunjelgavas vidusskolas 8. klases beigšanas viņas pirmā darbavieta bija Sērenes kolhozā — fermā trīsreiz dienā bija jāizslauc 40 govju. “Cēlos jau trijos rītā, piecos bija pirmā slaukšanas reize,” viņa stāsta. “Sākumā bija grūti, bet pieradu — tā visos darbos. Galvenais ir uzņēmība. Vēlāk kopu teļus.”
Sešus gadus Agnese nostrādājusi Sērenē, zemnieku saimniecībā “Pakalni”. Tur darīti dažādi darbi, gan siltumnīcā, gan uz lauka, gan rudenī šķirojot un fasējot dārzeņus. “Arī tur sākumā bija grūti, sāpēja rokas un mugura, kamēr muskuļi pierada pie fiziskās slodzes. Toreiz dzīvoju Daudzevā, man bija sava ģimene, un uz darbu braucu katru dienu. Pēc dārzeņiem ieradās gan veikalu pārstāvji, gan mednieki, un visam vienmēr bija jābūt laikus safasētam. Kādreiz Daudzevā turēju cūku un kaziņas, bet nācās atteikties, jo to bija grūti apvienot ar darbu citur.”
Tomēr ģimene un suņuks Džimis gaida mājās vienmēr. Dzimšanas dienas torte garšo tikai ģimenei, Džimis priekšroku dod svaigiem mizotiem kartupeļiem, marinētiem gurķiem un vasarā siltumnīcā nočieptajiem sarkanajiem tomātiem. “Kā viņš tos atšķir no zaļajiem, joprojām nevaru saprast,” teic Agnese.
Kādu laiku Agnese strādājusi arī Jaunjelgavā, saiņojot taras dēlīšus. “Tur bija maiņu darbs, sākot no pieciem rītā līdz trijiem pēcpusdienā. Otrā maiņa bija no trijiem līdz pusnaktij. Šoferis naktī aizveda mājās. Telpās bija vēsi, sala rokas, un šo darbu izturēju tikai pusgadu,” viņa stāsta. “Tagad esmu “simtlatniekos”, zāģējam malku skolai, bet pavasarī būs jākopj pagasta teritorija.”
“Re, kur mana Esmeralda!”
Tā kā Agnese strādā fizisku darbu, reizēm no pilsētniekiem izjutusi nicīgu attieksmi, dažs skatās visai augstprātīgi — kā uz niecību. Bet viņa atbildi parādā nepaliek. Kādam taču ir arī jāslauc govis un jānovāc kartupeļi, un izglītotie pilsētnieki, kuri paši lauku darbus nestrādā, nomirtu badā, ja neviens neko neizaudzētu.
“Daudzevā jūtos ļoti labi, te ir sirsnīgi cilvēki, saprotoši kaimiņi, un visi dārzā sev kaut ko paši izaudzē. Ir pilsētnieki, kuri pārceļas uz dzīvi laukos. Piemēram, aktieris Pauls Butkēvičs dzīvo dažas mājas tālāk. Viņš ir ļoti labs kaimiņš, mēdz pajokot. Kad mani ierauga, saka: “Re, kur mana Esmeralda!”, un jāsmejas mums abiem. Kāpēc viņš tā saka, vai es atgādinu Esmeraldu no kādas filmas vai no operas “Parīzes dievmātes katedrāle”, neesmu pajautājusi, laikam manu brūno acu, tumšo matu un ādas krāsas dēļ, bet gan jau es arī ko jautru izdomāšu.”
Mīļi vārdi
silda
Lai gan jubileja Agnesei ir šodien, 8. martā, to svinēs rīt, jo šodien ir darba diena. “Ciemos gaidu visus savējos, tuvos un mīļos cilvēkus, vecākus, māsu un brāli, apsveicēju vidū būs arī meita un mazdēls. Tā ir vislabākā dāvana, kad esam visi kopā, pārējais tad ir mazsvarīgs. Bet, ja kāds nevarēs atbraukt, pietiks ar mīļu vārdu pa telefonu. Pirms pieciem gadiem paziņas man teica — nu apskati taču “Staburagu”! Domāju — vai tur kāds darba sludinājums? Biju pārsteigta, kad ieraudzīju savas ģimenes apsveikumu dzimšanas dienā. Pārmetu, kādēļ gan viņi tā tērējas, pietiktu ar buču, tomēr biju iepriecināta,” stāsta jubilāre.
Agnese zina tikai vienu cilvēku, kuram arī 8. martā ir dzimšanas diena — tas ir viņas klasesbiedrs Ivars. Skolasbiedri savulaik viņu ķircinājuši, ka dzimis Sieviešu dienā.
Kad strādājusi Sērenē, zemnieku saimniecības īpašnieks Arvils Blūzmanis sveicis gan 8. martā, gan apaļās jubilejās. “Tā kā man ir divkārši svētki, 8. martā viņš man uzdāvināja lielāku pušķi nekā citām sievietēm un dāvanu karti, ar ko veikalā Aizkrauklē iegādājos trauku komplektu. Tos izmantoju vēl tagad. Tas bija ļoti skaists, saviļņojošs apsveikums — visu dienu biju pacilātā noskaņojumā. Ir patīkami, ja kāds tevi atceras, lai arī tu dari vienkāršu, it kā nenozīmīgu darbu. Arvils mūs cienīja un pēc nozīmīguma nešķiroja. Reiz mēs arī viņam jubilejā sagādājām pārsteigumu. Piezvanījām, lai steidzami brauc palīgā, jo traktoram riepa “izšāvusi”. Viņš ieradās, bet mēs aiz stūra gaidījām ar puķēm.”
