Aizvadītajā nedēļā darbavietā — Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skolā — risinājās ierasts ikdienas mācību process. Nedēļas nogalē pie mums notika skolu vokālo ansambļu konkurss “Balsis”, es darbojos žūrijā. Iepriecina, ka dzied tik daudz bērnu un liela daļa tieši mūzikas skolu audzēkņu.
Šis ir Jāzepa Vītola 150. jubilejas gads, tādēļ mācāmies latviešu klasiķa dziesmas. Arī pati kā dziedātāja piedalīšos Latvijas kordiriģentu korī, dziedot Jāzepa Vītola kompozīcijas. Ar mūzikas skolas kori aktīvi gatavojamies skatei, kas 4. aprīlī būs Aizkrauklē. Manuprāt, mūzikas skola ir vieta, kur bērns var izkopt dvēseli un iegūt darba tikumu. Dziedāšana un mūzika ir ļoti būtisks faktors garīgās izaugsmes attīstībā, stiprina arī fizisko veselību, turklāt vēl rada pozitīvas emocijas, jo negācijas tiek izdziedātas. Mācu mūziku arī Aizkraukles vakara (maiņu) vidusskolas audzēkņiem, un viņiem aizvadītajā nedēļā bija žetona vakars — svinīgais pasākums notika mūsu skolā.
Trešo gadu strādāju ar Jaunjelgavas novada Daudzeses pagasta sieviešu kori “Daudzeva”. Tā kā pilnā sastāvā varam sapulcēties tikai brīvajās dienās, mēģinājumi notiek sestdienās vai svētdienās, šoreiz tikāmies svētdien. Ar koristēm, kuras dzīvo vai strādā Aizkrauklē, dažkārt tiekamies arī darbdienu vakaros. Patlaban mācāmies obligāto Dziesmu svētku repertuāru, kas ir diezgan sarežģīts, turklāt vēl bija jāiemācās četras jaunas dziesmas. Aizvadīti divi lielie kopmēģinājumi, un tādi sieviešu koriem vairs nav paredzēti. Patīkami, ka Rīgas diriģenti mūs, lauku dziedātājus, novērtē diezgan augstu. Vienkāršiem lauku darba cilvēkiem nav viegli nodziedāt ar diēziem un bemoliem piesātinātās dziesmas, tādēļ vajadzīgs laiks, lai dziesma ieskanētos. Strādāt ar pieaugušo kori ir izaicinājums, jo līdz šim Dziesmu svētkiem biju gatavojusi tikai skolēnus. Lauku cilvēki man ir skaists atklājums, esmu pārliecinājusies, ka īstā latviešu tautas dvēsele veidojas laukos. Ja dažkārt sarežģītās dziesmas neizdodas tik veiksmīgi apgūt, sirsnīgā gaisotne kolektīvā un dziedātgriba to kompensē.
Manuprāt, ikvienam latvietim skumjš bija 27. februāra vakars, kad visu Latviju pāršalca vēsts, ka no mums aizgājis izcilais dzejnieks Imants Ziedonis. Rīt Doma baznīcā visi dzejnieka cienītāji atvadīsies no viņa. Arī man Imants Ziedonis ir ļoti nozīmīga personība — manas jaunības dzejnieks. Kā brīnumu atceros epifānijas, dzeju. Viņa domas vienreizīgums un vārdu bagātība ir fantastiska — katrā teikumā ietverts vesels stāsts. Epifānijas var pārlasīt vairākkārt un vienmēr saprast un sajust ko jaunu, un ieraudzīt vēl mazliet citādi. Lai gan līdz ar dzejnieku aiziet vesels laikmets, nākamajām paaudzēm taču paliek viss viņa radītais. Neviena cita dzejnieka rindas nav tā iegūlušas prātā un sirdī kā Ziedoņa: “Dziediet, kad jums ir labi. Bet visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai.” “Tinamies no kamola kamolā. Pēkšņi izbeidzas dzīve — kamols pārtinies citā kamolā.” “Es nežēlojos, dzīvi jāņem smejot, tik, cik tā iemirdzas, kā garāmejot.” Piesātināts un bagāts bija viņa mūžs, un viņa atstātās pēdas mūsu literatūrā un tautas sirdīs neaizpūtīs neviens gadu putenis.
Pozitīvs notikums pagājušajā nedēļā bija mūziķu darba novērtējums, pasniedzot Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvas. Patīkama, bet ne pārsteidzoša bija grupas “Prāta vētra” uzvara trijās no četrām izvirzītajām nominācijām. Man vienmēr patikuši šie darbīgie, nenogurstošie mūziķi, gan grupas puiši, gan solists Renārs Kaupers, kurš dzied no sirds. Balvas ir pelnītas, jo grupa ir radoša un darbīga, un, galvenais, — mainās līdzi laikam, neiestieg, un tas ir ļoti svarīgi, kā teicis Rainis: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.” Balvu par mūža ieguldījumu saņēma grupa “Čikāgas piecīši”. Šī grupa man, domāju, arī daudziem citiem, saistās ar latvietību. Tieši viņi uzturēja latvisko garu ļaudīs, kad vēl nebijām neatkarīga valsts.
Krāšņs pasākums televīzijā — svētdien atkal sākās “Koru kari”, nedaudz ārišķīgs, kā jau šovs, taču visnotaļ muzikāls un iedvesmojošs koncerts. Latvijā jaunatne dzied, un tas ir būtiski.
Beidzot medijos sāk runāt un rakstīt par ātro kredītu cilvēkiem nodarīto postu. Šī joma Latvijā ir ļoti nesakārtota, tajā valda teju visatļautība. Lasīju, ka Lietuvā gada procentu likmei ir noteikti griesti — 200%, savukārt Latvijā klienti par aizņēmumu maksā četras reizes vairāk — 819% gadā. Īpaši bieži par ātro kredītu upuriem kļūst jaunieši, kuri neapzinās, kādam riskam pakļauj sevi un tuviniekus. Ienākumu jauniešiem nav, bet paņem kredītu, kas pēc tam jāatmaksā vecākiem, vecvecākiem no jau tā visai pieticīgiem ienākumiem. Latvijas Televīzijas raidījumā “De facto” atklāja, ka ātro kredītu nozares finansētāju vidū ir gan politiķi, gan dažādās ārzonās reģistrētas kompānijas. Vienīgais politiķis, kurš līdz šim atzinies, ka aizdevis naudu — pusmiljonu eiro — “ātrajiem kredītiem”, ir Rīgas vicemērs Andris Ameriks. Rezultātā viņš labi nopelnījis — saņēmis procentos vairāk nekā 80 tūkstošu latu. Būtībā tā ir iedzīvošanās uz citu nelaimes rēķina. Tā ir katra sirdsapziņas lieta.
Eirozona un eiro — tā ir vēl viena tēma, ko presē aktīvi apsprieda aizvadītajā nedēļā. To, visticamāk, darīs vēl ilgi. Domāju, ka mums vajadzētu ņemt piemēru no tuvējiem kaimiņiem igauņiem. Arī Igaunijā sākumā pret eiro bija tikpat noraidoša un negatīva attieksme kā Latvijā šobrīd, taču situācija uzlabojās, kad cilvēki sāka apjaust ieguvumus. Protams, arī man lats ir mīļāks, tas ir latvisks un arī mūsu nacionālās pašapziņas simbols. Bet kāds japāņu teiciens vēsta: nepadzen to, kas nāk, un neaizturi to, kas iet. Notiek tā, kā tam ir jānotiek. Pasaule ir kā milzu okeāns, kura viļņošanos un vētras mēs nevaram mainīt, toties varam izvēlēties drošāko ceļu.
Pagājušajā nedēļā amatā apstiprināja jauno satiksmes ministru Anriju Matīsu. Iepriekšējais satiksmes ministrs Aivis Ronis paziņoja, ka viņam dažos jautājumos ir izveidojušās viedokļu atšķirības gan ar valdības koalīciju, gan opozīciju, un, lai kliedētu spriedzi koalīcijā, viņš nolēmis aiziet no darba valdībā. Tas nebūt nepārsteidz, ministru maiņa mums jau ir ierasta lieta gluži kā mūsu klimatiskie apstākļi — no rīta plusos, vakarā jau mīnusos. Tiklīdz rodas kādas problēmas, saspringta situācija vai jāpieņem kāds nepopulārs lēmums, daudzi izlemj iet vieglāko ceļu — atkāpties no amata. Nobrieduša pieauguša cilvēka rīcība būtu uzņemties atbildību, jo kādam taču būs jānāk un jāstrādā, jārisina problēma.
Interesantu, varbūt pat nedaudz dīvainu, likumprojektu aizvadītajā nedēļā noraidīja deputāti — tas noteiktu, ka Latvijas pilsonis, kuram vismaz pēdējos 15 gadus pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvija un kurš augstākajā pakāpē prot latviešu valodu, ir tiesīgs mainīt savu tautības ierakstu pasē pret ierakstu “latvietis”. Manuprāt, tas ir absurdi, lai kā vēlētos, tautību nomainīt nevar. Ikviens cilvēks ģimenē audzināts pēc vecāku un viņu senču tradīcijām, tā daļēji taču ir cilvēka iekšējā būtība, pārliecība. Par latvieti var tikai piedzimt, tieši tāpat kā par krievu, britu, igauni. Izvēlēties varētu ļaut tikai tiem cilvēkiem, kuriem vecāki ir dažādu tautību pārstāvji.
Dabā pilnmēness. Liturģiskajā gadā — gavēņa laiks. Aizvadītajā nedēļā notikumu bijis daudz. Pasaule nekad nav bijusi taisnīga. Paša cilvēka izvēle ir darīt to labāku. Kā? Tā ir gudrība no Dieva. Ļoti mīlu savu darbu un priecājos, ka varu bērniem mācīt mūziku. Īstu cilvēku var izaudzināt tikai mīlestības telpā, cilvēku — radītāju, nevis patērētāju.
