Aizritējuši pirmie šīgada mēneši. Kā gads sācies Neretas aptiekā “Silvine”, kur ziemā pircēju un padoma lūdzēju netrūkst? Sarunā arī par to, kā aptiekas īpašnieces vērtē aizvadīto gadu un vai laukos šāds bizness ir dzīvotspējīgs.
Algas nav
palielinātas
Neretas aptiekai ir divas īpašnieces — Silvija Teilāne un Vija Čipāne, pavisam aptiekā strādā piecas darbinieces. Silvija Teilāne pagājušo gadu vērtē piesardzīgi — tas finansiālajā ziņā neesot bijis īpaši iepriecinošs, taču nav arī, par ko skumt: “Pirms pāris gadiem gan jutām, ka cilvēki skaita katru santīmu un rūpes par veselību kļūst otršķirīgas tikai tāpēc, ka nav naudas. Apmēram 70 procentu no visa apgrozījuma, kas saistīts ar recepšu zālēm, ir valsts kompensējamie medikamenti hronisku slimību ārstēšanai, tāpēc neesam pavisam atkarīgi no iedzīvotāju pirktspējas, tas, protams, ir ļoti svarīgi. “Treknajos” gados algas nepalielinājām, tāpēc arī tagad nejūtam lielas izmaiņas. Šogad paredzēts aptieku padarīt mūsdienīgāku, ieviešot datorizēto kases sistēmu, kam vajadzīgs arī finansiālais ieguldījums. Vēlāk tas atvieglos mūsu darbu. Ja man jautā, kā mums klājas, es atbildu: mums klājas tā kā mūsu cilvēkiem. Daļēji tomēr esam atkarīgi no tā, cik daudz no saviem ienākumiem iedzīvotāji var atļauties tērēt medikamentiem, uztura bagātinātājiem. Protams, ja slimība progresē, cilvēkam ir slikta pašsajūta, viņš mēro ceļu uz aptieku un meklē palīdzību, bet, kamēr simptomi nerada diskomfortu vai ir tikai sīkas sūdzības, cilvēks visbiežāk aizmirst par profilaksi.”
Palīdzot
riskē
Lauku aptiekā svarīgi ir uzticēties cilvēkiem — arvien biežāk nākas izsniegt medikamentus tikai uz “godavārda”. “Mums ir tā sauktā parādnieku grāmata, kurā visu ierakstām. Zinu, ka tāda ir arī citās mazajās lauku aptiekās, bet citādi nemaz nevar. Mēs riskējam ar savu biznesu, palīdzot cilvēkiem, bet kas cits mums atliek? Piemēram, uz aptieku atnāk māmiņa, kurai mājās ir slims bērniņš, bet nauda kontā būšot pēc pāris dienām. Nevaram viņu sūtīt projām, zinot, ka nav, no kā aizņemties, tāpēc uzticamies un dodam zāles uz parāda. Pēc divām trijām dienām, kad vecākiem būs nauda, bērna veselība būs jau krietni pasliktinājusies. Tomēr mūsu uzticība vietējiem cilvēkiem lielākoties nav velta: tiklīdz cilvēkam ir nauda, viņš parādu samaksā, protams, gadās izņēmumi, kad parādnieks pēkšņi tevi uz ielas vairs nepazīst un kādu laiku arī aptiekai met līkumu,” stāsta Silvijas kundze.
Iegriežas arvien
vairāk klasesbiedru
Aptiekas darbiniecēm ikdienā ir saskarsme ar cilvēkiem. Šurp cilvēki lielākoties nāk tad, kad ir grūti, viņi ir neapmierināti, arī aizkaitināti un nomākti. Tā ir farmaceita darba specifika — aprunāties, uzklausīt, saprast, kas kuram kaiš, un palīdzēt. Visas atzīst, ka svarīgākais šajā profesijā ir patiesa vēlme palīdzēt. “Mums cilvēks ir jāsaprot un jāmēģina risināt situāciju. Vislabāk šādās reizēs der smaids vai kāds joks, kas aizdzen drūmās domas, mazina spriedzi,” stāsta Silvijas kundze.
Kā savā starpā joko aptiekas darbinieces, no vienas puses, tagad esot pienākuši labāki laiki — aptiekā iegriežas arvien vairāk cilvēku no darbinieču paziņu loka, arī daļa klasesbiedru, tāpēc vieglāk rast kopīgu valodu. “Vīri, kuri vēl nesen staigāja kā brieži, nu jau ienāk aptiekā arvien biežāk.”
Pie ģimenes ārsta neiet
Neretietes secina, ka arvien biežāk cilvēki izvēlas nākt uz aptieku, nemaz neejot pie ģimenes ārsta. Iespējams, tas tāpēc, ka nav naudas ģimenes ārsta vizītei, cilvēks laukos pat to vairs nevar atļauties. “Mēs staigājam kā pa naža asmeni — ja redzam, ka cilvēka sūdzības un aprakstītie slimības simptomi ir nopietni un viņam noteikti jāiet pie ģimenes ārsta, tad cenšamies klientu par to pārliecināt. Ne vienmēr tas izdodas. Ir gadījies, ka cilvēks aizsvilstas, jo nācis pēc palīdzības pie mums, bet mēs viņu sūtām prom, pie ārsta. Ilgajos darba gados esam novērojušas, ka ļaudis ļoti nenopietni izturas pret savu veselību. Reizumis tikai pēc garas sarunas ar pircēju saprotam, ka ārsta izrakstītās zāles tā arī stāv zāļu skapītī. Cilvēks pāris reižu zāles lietojis, tad par tām aizmirsis, pēc mēneša saprot, ka nav nekāda uzlabojuma, un nāk atkal uz aptieku pēc citām zālēm,” stāsta aptiekas īpašniece.
“Man to pašu, ko
kaimiņienei!”
Pirms došanās pēc zālēm derētu atcerēties, ka arī paši daudz var darīt savas veselības labā. Piemēram, paaugstināta holesterīna un cukura diabēta gadījumos veselību var uzlabot un stabilizēt ar piemērotu ēdienu, ievērojot, ko drīkst un ko nedrīkst lietot uzturā.
“Cenšamies nebūt Dieva vietā, bet ir gadījies, ka cilvēks domā — pietiks ar to, ka aptiekārs uz viņu paskatīsies, noteiks diagnozi, iedos tableti, un otrā rītā viņš kļūs vesels. Tā nenotiek! Vēlētos, lai cilvēki vairāk uzticas savam ģimenes ārstam, lai izdodas nodibināt kontaktu ar mediķi, tad ieguvēji būtu visi. Mūsdienās slimības ir pārveidojušās, cilvēka reakcija uz dažādiem medikamentiem ir atšķirīga, tāpēc pamazām atradinām klientus no do-
mas — kaimiņienei derēja, man arī vajag to pašu. Es jautāju — vai tiešām vajag? Ir bijuši kuriozi, ka cilvēks nezina, kādu vainu kaimiņienei ārstēja,” stāsta neretiete.
Uz vietas zāles
gatavo reti
Agrāk Neretas aptiekā farmaceites medikamentus izgatavoja uz vietas — pēc ārsta receptes individuāli pacientam. Joprojām ir licence, kas ļauj to darīt, taču tagad zāles uz vietas gatavo ļoti retos gadījumos. Pirmkārt, ārsti vairs neizraksta tādus medikamentus, otrkārt, lai glabātu izejvielu krājumus, lai noteiktu ķīmiskās analīzes, tas mūsdienās ļoti sadārdzina šo procesu. “Vecākās paaudzes cilvēkiem droši vien liekas, ka tas ir ļoti svarīgi, jo tieši viņam ir gatavota kāda ziede, no tādas domas vien psiholoģiski kļūst labāk. Reizēm kādu ziedi pagatavojam,” stāsta Silvijas kundze.
Pirms vairākiem gadiem aptiekā gatavoja dažādu zāļu tēju maisījumus, augus lasīja un aptiekai jau izžāvētus pārdeva bērni, kuri tādējādi kaut ko arī nopelnīja. Aptiekas darbinieces atceras, ka bērnu savākto ārstniecības augu neretiešiem dažādu tēju maisījumu pieticis visai ziemai un tās bijušas ļoti pieprasītas.
“Tagad vajadzīgas dažādas analīzes, lai ievērotu visas prasības, un tēja būtu zelta vērtē. Mēs nevaram to atļauties, un domāju, ka arī cilvēki nevarētu tik dārgas tējas nopirkt. Ar tējas augu audzēšanu un tirdzniecību mūsdienās nodarbojas lielas zemnieku saimniecības, kur ārstniecības augus kultivē lielās platībās un novāc mehanizēti. Mēs nevaram ar to konkurēt,” teic aptiekas vadītāja.
Lauki
izmirst
Sarunas laikā nonākam līdz atziņai, ka laukos situācija medicīnas jomā un veselības aprūpē ir traģiskāka kā valstī kopumā. Farmaceites teic, ka joprojām klienti nezina, kā rīkoties, cilvēkus biedē maksas medicīna, viņi daudz ko nezina, kritiskos brīžos nesauc neatliekamo medicīnisko palīdzību, baidoties, ka būs jāmaksā. Dzīve laukos ir smaga, daudzi cilvēki mīt lielā trūkumā. “Pēdējais laiks valdībai pagriezties pret lauku cilvēkiem un novērtēt, kas tur notiek. Mēs zinām, ko nozīmē speciālista trūkums — uz Neretu negrib nākt neviens jaunietis, lai strādātu farmācijā. Mums jādomā par jauno maiņu, jo cik tad ilgi varēsim strādāt? Jau vairākus gadus meklējam kolēģi, bet bez rezultātiem — neviens par tādu algu, ko varam piedāvāt, uz laukiem strādāt nenāks. Atceramies padomju laikus, kad jaunajiem speciālistiem, kuriem darbu piedāvāja laukos, piešķīra dažādas atlaides un pabalstus. Varbūt pēdējais laiks pie tā atgriezties, lai laukiem neļautu izmirt?” domā Silvija Teilāne.
