— Ar ko jums paliks atmiņā Imants Ziedonis?
Ilga Lukstiņa
Sunākstē
— Ar viņa “Kurzemīti”, “Poēmu par pienu” — tā ir mana jaunība, kad Imanta Ziedoņa dzeja un citi darbi bija ļoti populāri. Bieži arī pagastu kultūras namos notika dzejas lasījumi, ko cilvēki apmeklēja. Šobrīd viņa darbus tik daudz nelasa, bet dzejnieka devums latviešu literatūrā ir ļoti liels.
Signe
Aizkraukles pagastā
— Ar “Krāsainajām pasakām”. Salīdzinot ar latviešu un citu valstu tautas pasākām, tās ir atšķirīgas. Tās liek padomāt par daudzām lietām.
Sarmīte
Neretā
— Protams, ar “Motociklu”! Tā taču ir mana jaunība! Lai gan jaunieši nemēdz daudz lasīt dzeju, un arī mēs ar dzejoļu grāmatu rokā savulaik nestaigājām, bet Ziedonis bija, kā tagad saka — vienmēr topā.
Andrejs
Sērenē
— Skolā vajadzēja mācīties viņa dzejoļus, bet nevienu konkrētu vairs neatceros. Atmiņā vien palicis tas, ka tie bija labi.
Skaidrīte
Daudzesē
— Pirmais nāk prātā krājums “Kurzemīte”. Par dzejnieka nāvi uzzināju vakar, kad man bija vārdadiena. Skumji. Savulaik mēs jubilejās bieži dāvinājām grāmatas. Arī man plauktā noteikti ir kāda Ziedoņa dzejoļu izlase. Būs jāpameklē.
Elita Zālīte
Koknesē
— Visspilgtāk atmiņā palikušas viņa epifānijas, lai gan no tām atceros vien dažu rindiņu. Man vienmēr ir skumji, kad mūžībā aiziet kāds tautā iemīļots aktieris vai dzejnieks. Ir tāda kā tukšuma izjūta. Tad sāc domāt — kas paliek pēc viņa?
