Parasti prusakus savās mājās uzskatām par sērgu un nelaimi, bet tas var būt arī izdevīgs bizness. Sludinājumu portālos atrodams ne mazums piedāvājumu iegādāties circeņus, prusakus un dažādus kāpurus. Izrādās, pieprasījumu pēc dzīvajiem kukaiņiem rada eksotisko rāpuļu īpašnieki, jo ķirzakām, gekoniem un hameleoniem viņi ir obligāta ēdienkartes sastāvdaļa.
Piemēram, kāds sludinājums vēsta, ka par 80 latiem var iegādāties Centrālās Austrālijas bārdaino agāmu, un tiek solīts, ka pārdevējs nodrošinās pircēju arī ar dzīvniekam nepieciešamo barību. Labs bizness — pārdot lielu ķirzaku un pēc tam gūt papildu peļņu no prusaku tirgošanas.
No circeņiem, prusakiem un kāpuriem pārtiek gan eksotiskie putni un zivis, gan burunduki, degu un, protams, rāpuļi. Rīgas zooloģiskā dārza speciālisti stāsta, ka audzēt dzīvo barību mājas apstākļos nav nemaz tik vienkārši — ir jāiekārto īpaša plastmasas kaste, kurā žiperīgie radījumi vairosies, jānodrošina 25 līdz 30 grādu temperatūra un barība. Prusaki un circeņi ēd svaigus dārzeņus — burkānus, kāpostus, ķirbjus, ābolus, bet obligāta ēdienkartes sastāvdaļa ir arī sausā suņu barība. Tā nodrošina kukaiņiem nepieciešamās olbaltumvielas, jo pretējā gadījumā dažas sugas, piemēram, agresīvie melnie divpunktu circeņi, var kļūt par kanibāliem — apēst savus jaunākos, vēl neattīstītos ciltsbrāļus. Populārākās sugas, ko mājās audzē ķirzaku īpašnieki, ir circeņi un miltu melnuļa (virtuvē nevēlama vabole — red.) kāpuri, tomēr bieži dzirdēts, ka kukaiņu pavairošana sākumā tik viegli neizdodas.
Būtisks ir arī jautājums, vai šāda nodarbe ir droša — stāsti par dzīvoklī izbēgušu prusaku vai circeņu koloniju kukaiņu audzētāju vidū nav retums. Ja šāds gadījums noticis vasarā, jāņem vērā, ka turpmākajos mēnešos mājās vairs nebūsiet vieni.
“Lai tarakāni un circeņi izdzīvotu, viņiem nepieciešama vismaz 20 grādu temperatūra. Vasarā, ja temperatūra būs augstāka, var gadīties, ka kukaiņi arī savairosies, tomēr ziemā prusaki un circeņi agrāk vai vēlāk izmirs,” skaidro Rīgas zooloģiskā dārza dzīvnieku kopēja Sanita Govoruhina. Viņa stāsta, ka reiz kāda dāma savam draugam kā joku svētkos uzdāvinājusi Madagaskaras šņācējtarakānu: “Šī ir viena no sugām, kas spēj staigāt pa sienām un aug patiešām liela. Kungam uzdāvinātais tarakāns mājās bija pazudis un par sevi atgādināja tikai pēc mēneša — kad no datora sāka līst ārā milzīgs daudzums mazu tarakāniņu. Izrādās, uzdāvinātais kukainis bija jau apaugļota mātīte, kas bija atradusi ērtu vietiņu, kur attīstīties pēcnācējiem. Un pagāja patiešām ilgs laiks, kamēr visus pēcnācējus izdevās savākt un iznīcināt!”