Liliāna Zemžāne ir neliela apģērba, apavu un aksesuāru veikala “London extra” Aizkrauklē īpašniece. Liliānas kundze ir strādājusi un dzīvojusi arī Amerikā un Lielbritānijā. Viņai ir savs skatījums par iespējām un dzīvesveidu šajās valstīs. Pirmo reizi Liliāna Zemžāne uz ASV devās 2000. gadā, piedaloties studentu apmaiņas programmā.
— Esat dzīvojusi un strādājusi ASV un Lielbritānijā. Kāpēc tomēr nolēmāt atgriezties Latvijā?
— Tas bija kā izaicinājums. Protams, tur, īpaši Amerikā, ir citas peļņas iespējas. Arī dzīve tur ir krāsaināka. Pēc dabas esmu avantūriste, tāpēc nolēmu pamēģināt sākt biznesu Latvijā, izveidojot savu mikrouzņēmumu. Iespējas te ir, bet diemžēl jāatzīst, ka pie mums ir ļoti liels birokrātiskais slogs. Uzņēmējiem nākas patērēt daudz laika un enerģijas, lai sakārtotu dažādas “papīru” lietas. Lielbritānijā uzņēmējdarbības sākšana un darbošanās nav tik sarežģīta. Tur gada laikā par uzņēmuma darbību jāsniedz pārskats, izpildot tikai dažas lapas, Latvijā tas ir daudz sarežģītāk, un prasības ir daudz augstākas. Bet tas ir interesanti, un tā ir arī pieredze.
Man patīk pārmaiņas. Pēc izglītības esmu lingviste, bet dzīve ir piedāvājusi dažādas iespējas darboties arī citās jomās.
Straujāks ritms
— Kāpēc devāties uz ASV?
— 2000. gadā man bija iespēja piedalīties studentu apmaiņas programmā, un es to labprāt izmantoju. Kaut arī apmaiņas programma ilga tikai četrus mēnešus, es tur pirmajā reizē pavadīju deviņus mēnešus, gūstot interesantu pieredzi. Mani vienmēr ir vilinājušas citas kultūras un iespēja uzzināt kaut ko jaunu. Turklāt toreiz Latvijas Universitātē studēju angļu valodu, līdz ar to bija iespēja šo valodu apgūt padziļināti un lietot praksē. No Latvijas uz Ameriku devāmies četri cilvēki. Atgriežoties no turienes, bija grūti pieslēgties šejienes dzīves ritmam. Nenoliedzami, tur dzīves ritms ir daudz straujāks.
Otro reizi uz ASV devos apmēram pēc gada, arī tā bija apmaiņas programma, tikai šoreiz tur strādāju par angļu valodas skolotāju. Mičiganas štatā nelielā vidusskolā mācīju bērniem angļu valodu.
Skolotājs kā policists
— Pie mums izglītības sistēmā bieži ievieš dažādus jauninājumus. Kāda šī sistēma ir ASV?
— Tā ļoti atšķiras no mūsu pieņemtajiem standartiem. Tur valsts nevelta tik lielu vērību bērnu izglītībai. Toties skolotāji tur ir nodrošināti ar visu nepieciešamo, lai pilnvērtīgi vadītu mācību stundas. Ir gan tehniskais nodrošinājums, gan ikdienai vajadzīgais, tomēr bērnam ir atvēlēta it kā otrā plāna loma. Amerikāņi, šķiet, ir ieinteresēti, lai labu izglītību iegūst tikai neliela daļa iedzīvotāju. Pārējie arī ar zemāku izglītības līmeni var atrast pietiekami labi atalgotu darbu.
Klasē bērni ir dažādi, arī ar īpašām vajadzībām, tā ka skolotāja darbs tur nav viegls. Nevarētu teikt, ka ir liela motivācija mācīties. Viņi zina, ka pēc skolas beigšanas darbu izdosies atrast. Skolotāju uzdevums skolā ir ne tikai iemācīt, bet arī disciplinēt. ASV visu vērtē punktu sistēmā, un jau par to vien, ka esi atnācis uz skolu, bērns saņem četrus punktus.
Neparasti ir tas, ka vidusskolas skolotājam ir lielāka alga nekā augstskolas pasniedzējam, jo viņi uzskata, ka skolotājs daļēji veic arī policista funkcijas. Klasē pie galda ir pat speciāla poga, ar kuru konfliktu gadījumā uz klasi var izsaukt apsargu.
— Vai šo pogu nācās arī izmantot?
— Vienreiz vajadzēja gan. Klasē bija kāds diezgan agresīvs puisis. Starp mums izcēlās asa vārdu pārmaiņa, kuras laikā dzirdēju visus necenzētos vārdus, kādus amerikāņi izmanto sarunvalodā. Tad gan nenoturējos un izsaucu apsardzi. Ieradās barga liela auguma kundze, kura puisi savaldīja un izveda no klases. Pie mums par šādu starpgadījumu skolēns noteikti būtu aizvests pie direktora vai būtu citas sankcijas. Tur nekas tāds nenotiek. Nākamajā dienā puisis sēdēja manā klasē un izlikās, ka nekas nav noticis. Viņiem ir nedaudz pārspīlēta izpratne par cilvēktiesībām.
— Kā tā izpaužas?
— Kad beidzu darbu skolā, strādāju restorānā par zāles pārzini. Ja klients pasaka, ka ēdiens ir negaršīgs, par pasūtījumu no viņa naudu neņem. Jāteic, ka bieži to izmanto afroamerikāņi, un, ja viņi netiek uzklausīti, tas uzreiz tiek uztverts kā rases aizvainojums, un tā var nonākt pat līdz tiesai.
Viss ir krāsains
— Kādi vēl ir iespaidi par Ameriku?
— Ar Ameriku “saslimt” ir ļoti viegli. Jau izkāpjot no lidmašīnas Ņujorkā, šķita, ka gaiss tur ir citāds. Protams, ir daudz cilvēku, kuriem tepat Latvijā ir, ko darīt, bet man toreiz likās, ka te ir nedaudz par šauru, gribējās lielākus plašumus, un Amerika to piedāvā. Pie mums viss ir pelēcīgs, bet Amerikā — krāsains.
Tur izteiktāka ir ārišķība, viņiem vajag lielas mašīnas, skaistas mājas. Nācās būt Ņujorkā un Floridā. Ja salīdzina abas šīs pilsētas, ir atšķirības. Ņujorkā visi steidzas, tā ir pilsēta, kurā cilvēki strādā. Savukārt Florida ir vieta, kur amerikāņi atpūšas. Te ir skaistas mājas un viss ir domāts tūrismam. Vispār viņiem dzīvesveids ir vērsts uz to, ka līdz pensijai cilvēks strādā, bet pēc tam nopērk savrupmāju un atpūšas. Amerika ir liela, viņi daudz ceļo. Protams, pozitīvi ir tas, ka, lai apceļotu Ameriku, nav nepieciešama pase, pietiek ar autovadītāja apliecību. Daudzi amerikāņi visu mūžu nodzīvo bez pases.
Cilvēki šķiet pozitīvāk noskaņoti. Visur ir plusi un mīnusi, kāds tu pats esi, tādi cilvēki arī tev ir apkārt.
Izdevās pabūt arī Dienvidamerikā — Ekvadorā. Arī šīs valsts vēsture un kultūra ir interesanta.
— Kā jūs atpūšaties?
— Man patīk klausīties labu mūziku. Esmu mācījusies mūzikas skolā, beigusi akordeona klasi. Jau kopš bērnības patīk māksla, es gleznoju. Mājās sienas ir klātas ar maniem gleznojumiem. Šīm nodarbēm tagad gan atliek maz laika, vairāk sevi jāvelta darbam. Bet vecumdienās saviem vaļaspriekiem noteikti centīšos pievērst vairāk uzmanības. Man patīk skaistas lietas un baudīt dzīves piedāvātās iespējas.
