Tā kā pārstāvu pensionāru saimi, tad aizvadītās nedēļas svarīgākais notikums bija tas, ka Latvijas Pensionāru federācijai ir jauns vadītājs — Andris Siliņš, jo nesen šos pienākumus beidza pildīt ilggadējā tās vadītāja Aina Verze. Lasot presē vai skatoties ziņas televīzijā, federācija, šķiet, līdz šim bijusi ļoti aktīva, lai gan pensionāri Pļaviņās vai citos novados tās darbību īpaši nejūt. Tomēr uzskatu, ka valstī jābūt organizācijai, kas pārstāv vecākā gadagājuma cilvēkus un iesaistās nozīmīgu jautājumu risināšanā.
Arī Pļaviņās darbojas pensionāru biedrība, bet pati ilgu laiku esmu saistīta ar Pļaviņu tautskolu, jo visu pagūt nav iespējams. Bijis daudz interesantu nodarbību, tikšanos un braucienu. Kopš tautskolu vairs nevada Edīte Kupča, kuras enerģiju un organizatores spējas varēja apbrīnot, šo pienākumu uzņēmusies Ritma Celmiņa. Diemžēl visas esam jau krietni gados, un nav jaunāku dalībnieku, kas iesākto turpinātu. Kaut kam ir jāmainās, lai biedrība turpmāk darbotos. Pensionāriem visvairāk patīk dažādi kultūras pasākumi un ekskursijas.
Sadarbojamies ar Zigrīdu Pavloviču Vietalvā, kura arī rīko braucienus uz teātra izrādēm. Visas ir bijušas ļoti saistošas, bet tikpat svarīgs vienmēr ir arī pats brauciens. Laiks līdz tam ir kā gaidīšanas svētki. Turklāt doties uz izrādi kopā ar paziņām ir daudz interesantāk nekā individuāli. Svešam blakussēdētājam jau nepajautāsi, vai viņam patīk aktieru spēle, bet ar saviem līdzbraucējiem to apspriežam. Šajos gados, kopš darbojos tautskolā, esmu dokumentāli apkopojusi biedrības darbību, tas noderēs vēsturei.
Daudziem pensionāriem sāpīgs ir pensiju jautājums. Lai arī darbastāžs ir liels, cilvēki nereti saņem maz — pat mazāk par iztikas minimumu. Turklāt pensijas tik ļoti atšķiras. Neko darīt, pensijas aprēķina pēc noteiktas formulas, un nevienam nešķiet svarīgi, ka esi nostrādājis tikai pāris mēnešu mazāk nekā tavs kolēģis — starpība ir ievērojama. Mums kopā ar vīru ir divas pensijas, tāpēc iztikt un samaksāt lielos rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem, kas šoziem satrauc daudzus, ir vieglāk. Tiem, kuri dzīvo vieni un pensija ir neliela, par visu samaksāt nav iespējams.
Televizors ir pensionāru galvenais izklaidētājs. Allaž skatāmies ziņu raidījumus. Lai arī cik dažkārt par redzēto un dzirdēto būtu sarūgtināti vai sašutuši, mūsu viedoklis jau neko nemainīs. Valstī daudz kas jāsakārto. Kaut vai atalgojuma jautājums. Pagājušajā nedēļā vienas dienas badastreiku saistībā ar mazo atalgojumu pieteica Nodarbinātības un Sociālās apdrošināšanas valsts aģentūrās strādājošie. Arī mediķi gatavi streikot, ja viņiem nepaaugstinās algas. Kaut kur nesen dzirdēju, ka viens ārsts uzskata — viņam dienā vajag saņemt vismaz simts latu. Tad gan jādomā, vai cilvēka mantkārībai ir arī robeža? Katrs mēģina panākt uzlabojumus savā jomā, bet valstī trūkst kopēja redzējuma un attīstības politikas. Nevar vienā vietā kaut ko uzlabot, bet citā nekā. Latvijai vajag vienu kārtīgu saimnieku, kāda šobrīd nav. Domāju, ka daudzās partijas Latvijā situāciju tikai pasliktina.
Manuprāt, valstī nav īsti izdevusies arī teritoriālā reforma. Joprojām brīnos par šo sadalījumu. Abi ar vīru esam dzimuši Latgalē — viņš Atašienē, bet es Varakļānos. Tagad viena apdzīvotā vieta, tāpat kā Pļaviņas, ir Zemgalē, bet otra Vidzemē. Vīra brālis, kurš daudz interesējas par vēsturi, smejas, ka Daugava būs jāpārrok citā vietā, jo visu laiku teritorija pāri upei pie Pļaviņām bija Zemgale. Tagad viss ir šķērsām, un cilvēkus bieži vien noved nesaprašanā. Tas arī krietni sarežģī dažādu jautājumu kārtošanu. Pļaviņās kā novada centrā nav arī valsts iestāžu. Ja kas nepieciešams, jābrauc uz citām pilsētām vai reģiona centru.
Daudz runā par reformām augstākajā izglītībā, un šajā ziņā es atbalstu tagadējo izglītības un zinātnes ministru Robertu Ķīli. Šajā jomā kaut kas ir jāmaina, jo, domāju, augstskolu Latvijā ir par daudz. Vai tas ir pieņemami, ka vienā augstskolā māca gan mediķus, gan juristus? Rodas priekšstats, ka galvenais ir tikai veidot jaunas studiju programmas bez pamatotas vajadzības. Ir arī absurdas situācijas, kādā nokļuva kāda mūsu radiniece — vairākus gadus mācījās, maksāja par studijām, bet diploma viņai nav, jo augstskola nenokārtoja programmas akreditāciju. Iegūtās zināšanas cilvēkam paliek, bet svarīgā “papīra” nav. Cita pazīstama jauniete pabeidza augstskolu un ieguva labu specialitāti, bet darbu atrast nevar. Nepiekrītu Augstākās izglītības padomes vadītāja Jāņa Vētras teiktajam, ka reforma nav vajadzīga. Daudziem šajā sistēmā strādājošajiem ir vēl padomiskā domāšana, bet mūsdienās vajadzīga cita attieksme.
Aizvadītās nedēļas nogalē ģimenē lielākais notikums bija abu mazbērnu — Elzas un Mārtiņa — piecu gadu dzimšanas diena, ko pavadījām visi kopā. Vasarā viņus satiekam biežāk, jo meita ar ģimeni regulāri atbrauc uz mūsu lauku mājām, bet ziemā redzamies retāk. Tad vairāk apciemojam savējos Rīgā. Šajās reizēs mazie mūs parasti izvadā pa māju kā ekskursijā, izrādot, kas tur mainījies. Savā lauku īpašumā pamazām esam atjaunojuši ēku un sakopuši apkārtni. Ģimenei tā ir vieta, kur pulcēties, un mazbērni var pavadīt laiku dabā, kas šajā steidzīgajā laikā ir tik svarīgi.
