Būšu atklāts — kaut gan tajā rītā es piecēlos līdz ar saules lēktu, uz īpašu lomu tomēr necerēju. Bija taču sestdiena. Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka brīvdienā uz katru zivi ir desmit reižu vairāk tīkotāju nekā darbdienā.
Šī sestdiena nebija izņēmums. Zivju kārotāju bija saradies tāds lērums, ka nebija, kur kāju spert.
Tā nu es klīdu no vienas vietas uz otru, savu laimi meklēdams. Teikt, ka gluži nekā nebija, būtu grēks. Šur tur paspīdēja raudas sidrabainās zvīņas, izaicinoši slēja augšup spuras asarītis, spēlēdamās kūla ūdeni jaunās līdaciņas… Taču šoreiz mani šie sīkuļi neinteresēja. Gribējās dabūt kaut ko lielāku. Zandartu uz kilogramiem trim, karpu kā klona rupjmaizes kukuli vai līdaku paprāva sivēna lielumā. Nu, tādu, lai saskrietu visi kaimiņi paraudzīties un, skaudīgi rijot siekalas, sacītu:
— Jā… Šoreiz gan tam ķīšu bendem ir trāpījies loms! Tā jau nav līdaka, bet gatavā valzivs! Kur tādu izvilkāt?
— Kas nu tur sevišķs? — es, protams, teiktu. — Galvenais, jāzina vietas.
Tā sapņodams, es izložņāju visas labākās vietiņas. Gan jau zināmās, gan pēkšņi atklātās. Bet nu nekā! Gribēju jau kādam zellim par pusstopu savu makšķeri pārdot un, kā saka, pa kluso lavīties uz mājām, bet te pēkšņi es viņu ieraudzīju! Nu, gatavā milzene! Galva kā zirgam! Rumpis kā baļķis! Aste kā pirtsslota!
No pārsteiguma kļuvu stīvs. Bet šī — nekā. Mierīgi cilā spuras, skatās uz mani savām zaļajām plēsoņas acīm un rāda zobus. Ja jūs redzētu, kas tie bija par zobiem! Man siekalas sasala mutē. Ne zobi, bet gatavie zāģi!
Man, protams, tūlīt izlidoja no galvas visas dumjības par kaimiņu āzēšanu un palika tikai viena vienīga doma: “Man tā skaistule jādabū! Jādabū par katru cenu!”
Tā nu izlēmis es klusām un uzmanīgi sāku virzīties savai laimei tuvāk. Sākumā likās, ka viss būs labi. Līdaka turpināja mierīgi cilāt savas spuras un tīri sievišķīgā ziņkārībā skatījās uz mani savām zaļajām plēsoņas acīm.
Bet te pēkšņi skaistule kļuva nemierīga. Es atskatījos un, ko jūs domājat, no izbrīna gandrīz vai apsēdos. Man aiz muguras jau bija izaudzis vesels bars makšķernieku. Cits ar makšķeri, cits ar spiningu, cits ar ūdu. Viens nekauņa turēja rokās pat žebērkli. Visiem acis spīdēja tik nepārprotami, ka man, atklāti runājot, sametās bail.
“Nocels vēl no paša degungala šitādu šķaunaci!” es nospriedu un izmisīgi gudroju, ko darīt. “Interesanti, kāda ēsma tiem laupītājiem ir līdzi?”
Pēc papīra čaukstoņas aiz muguras varēju noprast, ka viens konkurents grib līdaku iebarot ar konfektēm. Kāds cits vīrs, kas jau bija paspējis nostāties man blakus, visu laiku kaut ko bubināja par apelsīniem.
Taču visbīstamākais man likās makšķernieks, kurš nez no kurienes bija izrāvis tomātus. Jā, skaisti nogatavojušos, sarkanus, sulīgus tomātus! Kamēr šis, no mugursomas izvilcis, spodrināja savus agrīnos brīnumus, es nolēmu, ka nu vairs nav ko kavēties!
Neko darīt! Jāupurē sievas puķes! Es žigli iztinu no papīra nupat nopirkto rozi un pasniedzu to zivju stenda pārdevējai.
— Lūdzu! Tā jums, — es paskaidroju, — bet man, lūk, nosveriet to nelielo līdaciņu. Un tikai uzmanīgāk celiet to laukā no akvārija, — redzēdams, ka konkurenti, smagi nopūtušies, sāk izklīst, es noslaucīju nosvīdušo pieri un jau atļāvos dot pamācības. — Gribu, lai zivtiņa mājās vismaz asti vēl kustinātu.
Sagaidījuši mani mājās, kaimiņi vai plīsa no skaudības.
— Dzirdējāt? — viņi viens otram čukstēja. — Ķīšu bende noķēris desmit kilogramu smagu līdaku! Fantastika! Kur viņš tādu izvilcis?
— Kas nu tur sevišķs, — kautrīgi nodūris galvu, es skaidroju. — Galvenais, jāzina vietas…
