Ne katrs uzdrošināsies ar automašīnu doties tūkstošiem kilometru tālā un nezināmā ceļojumā pa Āfriku vai Krieviju. Toties SIA “A&U” valdes loceklim veikala “Tehnomix” īpašniekam Uģim Jansonam tādi ceļojumi patīk.
Žigulis “sabirst”— Kurp devāties savā pirmajā ārzemju ceļojumā?— Tas bija 27 gadu vecumā. Toreiz Rīgā biju pabeidzis profesionālo skolu, apguvu stila un mēbeļu mākslinieciskās apdares galdnieka specialitāti, gatavoju mēbeles un nopelnīju naudu savai pirmajai mašīnai — žigulim. Tas maksāja ap 5000 rubļu. Toreiz tā bija liela nauda, tādēļ es ļoti daudz strādāju, arī brīvdienās. Kopā ar domubiedriem braucām uz Lietuvu, Poliju, Čehoslovākiju, Ungāriju, Dienvidslāviju. — Ko atceraties no šī ceļojuma?— Visvairāk to, ka žigulis ir briesmīga mašīna, tik tāliem ceļojumiem un lielai slodzei tas nav piemērots, jo “birst” ik pēc laika, bija bieži jāremontē. Ar labu mašīnu var nobraukt 10 tūkstošu kilometru, un līdzi pat nav jāņem nekādas rezerves daļas un instrumenti.— Esat izmēģinājis daudz mašīnu?— Ap trīsdesmit. Reizēm esmu nomainījis pat trīs, piecas mašīnas gadā — ja tā ir slikta un nepatīk, nevajag mocīties, vajag pārdot un pirkt citu. — Tagad jums ir ideālā automašīna?— Tā ir Audi Q7 — ļoti laba automašīna visiem dzīves gadījumiem. Brauc, cik ilgi gribi— Bieži ceļojat?— Katru gadu. Eiropu esmu izbraukājis krustu šķērsu. Vairākās valstīs esmu bijis daudzas reizes, piemēram, Dienvidslāvijā un Ungārijā vismaz desmit. Tās bija ļoti attīstītas, sakoptas, skaistas valstis jau deviņdesmito gadu sākumā. Karadarbības, nemieru dēļ daudz kas ir mainījies.— Esat braucis arī tūristu autobusā?— Vienu reizi braucu slēpot uz Alpiem. Man šāds pārvietošanās veids nepatika. Savā automašīnā brauc, cik ilgi gribi un kurp gribi. Nevajag rezervēt viesnīcas, nakšņo teltī. Vari mainīt ceļojuma galamērķi. Piemēram, vienreiz gribēju aizbraukt tikai līdz Melnkalnei, bet aizbraucu līdz Grieķijai.— Navigācijas sistēma nepieviļ?— Tā bieži “mānās”, tādēļ ir jāseko līdzi ceļa zīmēm, norādēm. Grieķu valodā rakstītās norādes gan ir grūti saprast. Ja nomaldīsies un nokļūsi citur, arī nekas, tepat šajā pasaulē vien būsi. — Kā sazināties?— Žestu valodā, angliski, vāciski. Tās pārāk labi nezinu, bet sarunāties varu. Ja nezini, kā pateikt, vari runāt arī latviski — cilvēks sāks jautāt angliski vai vāciski, un kaut kāds rezultāts jau būs. Pievelk Lasvegasa— Kurā valstī gribētu atgriezties? — Uz Eiropu braukt vairs negribu, tik daudz jau redzēts. Ja nu vienīgi doties uz kalniem paslēpot. Vēl kādu reizi varētu aizbraukt uz Portugāli. Man ļoti patika Lasvegasā. Gribētu tur atgriezties un pamācīties biznesu, kā strādāt, piesaistīt klientus. Helikopterā tur no augšas vērojām kanjonu. Sapņoju aizbraukt uz Peru, pabraukt pa stāvajiem kalniem. Gribas ekstrēmas izjūtas. — Varbūt lecat arī ar gumiju? — Šad tad “palēkāju” Siguldā. Aizdegas automašīna — Vai esat bijis Āfrikā? — Jā, pagājušajā gadā. Braucām trijās automašīnās no Sanktpēterburgas cauri Igaunijai, Latvijai, Polijai, Vācijai, Spānijai, pāri Gibraltāram, tālāk uz Maroku, Mauritāniju, Mali, Burkinafaso, Beninu. Līdz Āfrikai nobraucām četrus tūkstošus kilometru, bet pa Āfriku — 10 tūkstošu. Dienā — 200 — 800 kilometru. Automašīnas izvēlējās krievu domubiedri — divas ņivas un vienu Mitsubishi Pajero. Tās lietotas nopirkām Krievijā. Es braucu ņivā kopā ar krievu Sašu. Tomēr ņivā nekad vairs negribētu sēsties.— Kādēļ tā? — Šādas automašīnas ceļošanai ir ļoti nepiemērotas. Mūsu auto Āfrikā braukšanas laikā aizdegās, liesmas no motora telpas strauji pārsviedās uz salonu, labi, ka paspējām tās nodzēst. Domājām, ka tālāk netiksim, tomēr izdevās to salabot. Citai ņivai tuksnesī nolūza aizmugurējais tilts, ar Mitsubishi Pajero bija jābrauc 300 kilometru, lai tuvākajā pilsētā sameklētu palīdzību. Izdevās salabot. Tomēr viena ņiva neizturēja, vairs nebija iedarbināma un 100 kilometru līdz finišam bija jāvelk.— Kā izvēlējāties ceļabiedrus?— Ar paziņu, interneta palīdzību. Pirms tam Sašu un citus braucējus nebiju redzējis, domubiedru vidū bija krievi un arī daži latvieši, bet citās ekipāžās. Mašīnās braucām divatā. Protams, tas ir riskanti, tu nezini, kāds ir otrs cilvēks, vai varēsiet sadzīvot, automašīna ir šaura, ierobežota telpa un ceļā jāpavada ilgas stundas. Tas ir pārbaudījums. Mūsu vidū bija arī nelieli strīdi, bet bez tiem tik tālā ceļā neiztikt. Kaut kas elso pie telts — Kādi ir spilgtākie iespaidi?— Katru dienu bija kāds pārsteigums, iespaidu ļoti daudz, un, rodoties jauniem, vecie uz kādu laiku piemirsās. Savanna, tuksnesis, okeāns, pat atšķirīga zemes krāsa, savādāki cilvēki, ķirzakas, čūskas, šakāļi… Naktī vajadzēja staigāt ar lukturi, lai neuzkāptu skorpionam. Reiz, naktī guļot teltī, dzirdēju kāda dzīvnieka elsošanu, bija neomulīgi, tomēr neriskēju paskatīties. Kādu dienu sastapām divus ceļotājus, kuri cauri Sahāras tuksnesim gribēja iet kājām. Neaizmirstama bija tikšanās ar dogonu cilts pārstāvjiem — viņi mums dejoja maskās, ar šķēpiem, tas bija ļoti krāšņi. Viesojāmies viņu māla un agrākajās kalnu alu mājās, kas ir ļoti vienkāršas. Cilvēki tur dzīvo ļoti nabadzīgi, un mēs viņiem atdevām savas drēbes. Pienāca kāds bērns, sapratu, ka viņš ļoti grib manu kreklu. Novilku un atdevu, jo man viņa bija žēl. — Kā vietējie jūs uzņēma pilsētās?— Āfrikas valstīs, kuras agrāk bijušas kolonijas, eiropiešus nemīl, to izjutām. Šķita, ka pārtika būs lēta, tomēr eiropiešiem afrikāņi to nekad lēti nepārdod. Visi menedžeri — Kādā Āfrikas valstī reiz nolaupīja igauņu ceļotājus. Jūs tas nebaidīja?— Dažā valstī ir diezgan kriminogēna situācija. Policisti ar ieročiem mūs apturēja kādos 100 posteņos. Uz ceļiem bija izklātas lentes ar naglām, lai autobraucēji neiedomātos traukties viņiem garām. Katrā postenī pārbaudīja mūsu dokumentus, pierakstīja, kā mūs sauc, prasīja profesiju — ja notiek kāds nelaimes gadījums, lai zinātu iespējamo risku. — Kādu profesiju nosaucāt?— Menedžeris. Ceļabiedru vidū bija mākslinieks, advokāts, inženieris, žurnālists, lielas firmas īpašnieks, mehāniķis—autoat-slēdznieks, brokeris, tomēr Āfrikā drošības dēļ visi sevi saucām par menedžeriem. Ja mēs būtu kādas vērtīgas profesijas pārstāvji, piemēram, diplomāti, mūs varētu nolaupīt. Tomēr visi sveiki un veseli nokļuvām ceļamērķī. Tur savas automašīnas pārdevām par pārsimt dolāriem.— Kādēļ tik lēti?— No eiropiešiem dārgi neviens vietējais neko nepērk, šajā ziņā viņi visi ir vienoti. Bijām atraduši pat auto tirgu, taču tur cenas bija līdzīgas. Nav izvēles. Uzdāvinājām drēbes, teltis, guļammaisus, kastroļus, plītiņas — visu savu saimniecību, jo pārdot nevarējām. Lidmašīnā katrs iekāpa ar nelielu koferīti. Tā mūsu mēnesi ilgais ceļojums bija beidzies. — Redzēto filmējāt? — Pats to nedarīju, bet krievu žurnālists gan, viņš vāca materiālu žurnālam un interneta portālam. — Ceļā jūs neapzaga?— Par laimi, nē. Naktī automašīnas novietojām ar “purnu” citu pret citu, bet dokumentus ļoti sargājām. Ja mums ceļojot kāds nozagtu naudu, tas nebūtu tik briesmīgi, kā zaudēt dokumentus, jo naudu atkal varētu nopelnīt. — Kā jūs sazinājāties ar mājām?— Ar satelīttelefoniem. Mūsu braucienam varēja sekot internetā — tur bija redzams, stāvam vai braucam. Ja dienu bijām uz vietas, mājinieki zināja, ka nav kaut kas kārtībā. Mēnesis Krievijā — Esat bijis tālos ceļos arī Krievijā? — Mūsu maršruts veda no Sanktpēterburgas cauri Krievijai pāri Urāliem līdz pat Vladivostokai. Braucām mēnesi un guvām ļoti daudz iespaidu. — Kas “vilka” šādā garā braucienā?— Ja jau paši krievi sapņo kādreiz izbraukt cauri Krievijai, kādēļ gan lai es nesapņotu? Kamēr neesi bijis Krievijā, nesaproti ne tautu, ne valsts politiku. Kad braucu cauri Krievijai, daudz runāju ar vietējiem cilvēkiem, tikai tad sapratu, kāpēc ir tieši tā un ne citādi. — Kādas automašīnas izvēlējāties?— Mazdu CX7, tās mēs nomājām. Pa Krieviju nobraucām 14 tūkstošu kilometru. Es biju kopā ar Sašu, ar kuru ceļoju iepriekš. Ekipāžās septiņās mašīnās bija krievi, kazaki, burjati, korejieši, es — vienīgais latvietis. Visas automašīnas bija jaunas vai mazlietotas, un pēc apmēram 5000 kilometriem salūza tikai viena, kas bija lietota jau sešus gadus. To vadīja kāda sieviete, viņa bija spiesta izstāties, jo auto varēja salabot tikai apmēram pusotras nedēļas laikā. — Ekstrēmi piedzīvojumi patīk arī sievietēm?— Divas pazīstamas krievietes nesen lidmašīnā aizlidoja līdz Dienvidamerikai, tālāk helikopterā līdz Amazonei, tur dabūja laivas un bez pavadoņiem laidās lejā pa upi. Sakari ar viņām pēc trijām dienām gan pazuda. Viss zils — Otrreiz jūs gribētu braukt pa Krieviju?— Negribētu, jo tur jutos vēl nedrošāk nekā Āfrikā, bija diskomforts. No vienas apdzīvotas vietas līdz citai ir pat 100 — 150 kilometru. Vietējie miliči ir korumpēti, un, ja kas notiktu, nebūtu, pie kā vērsties pēc palīdzības. Katram Krievijas apgabalam ir atšķirīgi automašīnu numuri, un miliči pievērš uzmanību, ja esi no cita apgabala. Ceļi ir ļoti slikti, daudz kur nav asfalta, redzēju lielu nekārtību. Lielajās pilsētās cilvēki dzīvo civilizēti, bet 100 kilometru tālāk diezgan trūcīgi. Visas mājas zilā krāsā. Tajās ir arī zila grīda, sienas un griesti. — Varbūt pirms laika gribējāt atgriezties mājās?— Kaut kur ceļojuma vidū gribēju, bija ļoti grūti, tomēr tikām tam pāri. Tas bija mirkļa vājums. Bija arī daudz labu iespaidu, piemēram, Sibīrijā un pie Baikāla ir ļoti skaisti. Tomēr labprāt vēl gribētu piedalīties krievu kluba “Arctic trophy” rīkotajā braucienā ar džipiem pa bezceļiem.— Jums līdzi bija kāds ierocis?— Ne Āfrikā, ne Krievijā mums ieroču nebija — ar tiem mūs nelaistu pāri robežai. — Kā tikāt mājās?— Vladivostokā atstājām mašīnas, paziņas tās aizbrauca atpakaļ uz Sanktpēterburgu, bet mēs mājup lidojām lidmašīnā. — Tik daudz redzēts, apceļots. Vai rakstīsiet atmiņas?— Nerakstīšu. Varbūt kādreiz, kad būšu pensijā, tagad nav laika. Daļa cilvēku domā, ka ceļojot nauda tiek velti iztērēta, jo nekāds taustāms labums nav iegūts. Ceļošanas brīdī pats svarīgākais ir izbaudīt procesu, un pēc tam paliek iespaidi un atmiņas, pie kurām var atgriezties vienmēr. Tās arī ir vērtīgākās.
