Arnitai Buldurei pie savējiem Koknesē iznāk būt reti, jo šobrīd viņas otrās mājas ir Francijā. Jauna, pievilcīga, izglītota un ar atvērtu pasaules uztveri apveltīta sieviete — tāda ir Arnita. Viņa savulaik beigusi divas augstskolas, strādājusi labi atalgotu darbu, bet to visu nomainījusi ar kalpošanu Dievam. Šo izvēli koknesiete dēvē par savu patieso ceļu dzīvē.
Tiecas pēc kaut kā cita — Ko šobrīd darāt?— Dzīvoju un piedalos mācībās, ko dēvē par formāciju, katoļu kopienas “Chemin Neuf” internacionālajā formācijas centrā Otkombas abatijā Francijā. Tā ir harismātiska katoļu kopiena ar ekumenisma aicinājumu. Ar šo kopienu vēlos turpināt savu ceļu dzīvē. Šis man ir ļoti svarīgs laiks, lai dotos tālāk. Manuprāt, katram kristietim ir svarīgas šīs mācības, lai ticība nebūtu balstīta tikai uz emocijām. Tās ir lekcijas teoloģijā, Bībeles zinātnē, par dzīvi un vienotību Baznīcā, ekumenismu un citas mācības. Protams, arī garīgā jeb lūgšanu dzīve. Tas mums ir “augšanas” laiks. Nesen pabeigta kopienas veidotā filma par Otkombas abatiju, ko var noskatīties mūsu mājaslapā www.netforgod.tv arī latviešu valodā.— Kā izvēlējāties šo ceļu dzīvē?— Esmu beigusi Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas fakultāti un Baltijas Starptautiskajā akadēmijā apguvusi interjera dizainu. Mans pirmais darbs bija saistīts ar parādu piedzīšanu, bet otrā darba vieta bija Valsts ieņēmumu dienestā, kur nostrādāju trīs gadus. Svētdienās apmeklēju Svēto Misi, līdz kādā brīdī sapratu, ka man ir viss un tajā pašā laikā kaut kā ļoti pietrūkst. Es sev uzdevu jautājumu — vai šajā dzīvē vēl kas var būt? Tolaik vakaros mācījos Baltijas Starptautiskajā akadēmijā. Gatavojot diplomdarbu, sāku lūgt Dievu, lai dāvā man kādu kopienu, ar ko patiesāk izdzīvot attiecības ar Jēzu. Sevī izjutu slāpes pēc patiesības un īstas, piepildītas dzīves. Atceros, nevarēju vien sagaidīt, kad aizstāvēšu diplomdarbu, lai man tiešām būtu brīvs laiks un to varētu veltīt kam citam.Katram ir izvēle— Kāpēc tieši kopiena Francijā?— Reiz mana paziņa stāstīja, ka viņa savulaik dzīvojusi kopienā “Chemin Neuf”. Tā kā neko vairāk par šo vietu nezināju, meklēju internetā, vai Latvijā arī tāda ir. Atradu kontaktpersonu un piezvanīju. Tolaik Latvijā kopienai vēl nebija savas ēkas, kāda šobrīd izveidota Liepājā, Karostas rajonā. Sapratu, ka tas droši vien bija Dievs, kurš man atsauca atmiņā šo kopienu. Izrādījās, ka tā ir īstā, tāpēc meklēju ceļu tieši uz to. — Kad pie jums “atnāca” ticība?— Dievam ticu jau kopš mazām dienām. Katrās Lieldienās un Ziemassvētkos ar ģimeni devāmies uz luterāņu baznīcu. Tad periodiski man bija saikne ar katoļu baznīcu, kur ieguvu arī vairākas draudzenes. Tā pa īstam ticībai pievērsos 20 gadu vecumā. Laimīgā kārtā satiku cilvēku, kurš man atklāja Jēzu un universālo Baznīcu. Par to esmu pateicīga Dievam. Domāju, mums katram dzīvē ir dota iespēja Viņu iepazīt. Katra paša ziņā ir pieņemt šo dāvanu vai noraidīt. Es to pieņēmu. Izmācījos katehēzi pie toreizējā Aizkraukles Romas katoļu baznīcas priestera Viktora Siļčonoka un pieņēmu kristības, vēlāk arī iestiprināšanas sakramentu.Miers un prieks— Cik vienkārši vai sarežģīti ir pieņemt Dievu? — Man tas ir viegli. Tas ir pilnīgi dabiski, ka mēs, radības, meklējam saikni ar savu Radītāju. Dieva mīlestība mums jau ielikta šūpulī. Kad cilvēki saka, ka netic Dievam, viņiem vienkārši kaut kādu iemeslu dēļ ir grūti pieņemt šo mīlestību. Daudzi savās sirdīs jūtas ievainoti, tāpēc arī šo Dieva mīlestību noraida. Es vairs nespēju iedomāties savu dzīvi bez ticības. Varu ļoti labi salīdzināt, kāda mana dzīve bija pirms kristībām un kāda tagad. Ir brīvība, miers un prieks, jo dzīvei ir jēga. Tas viss mainīja manu pasaules uztveri un attieksmi pret daudzām lietām. Vienas kļuva mazāk svarīgas, bet citas ieņēma pareizo vietu. Mēģinu visu skatīt caur mīlestības prizmu. Pirms ko daru vai nolemju, izsveru, kāds būs rezultāts. Ja man jāpieņem kāds svarīgs lēmums, es lūdzos par to, lai tiešām saprastu labāko risinājumu. Lai tas nav tikai manu impulsu vai egoistiskās dabas vadīts, bet ir tas, ko Dievs šobrīd no manis vēlas. Lūgšanā kopā ar Dievu to ļoti labi var saprast.— Kā vecāki savulaik uzņēma jūsu lēmumu kristīties?— Sākumā viņi bija mazliet šokēti, ka ik svētdienu dodos uz baznīcu un arvien vairāk iesaistos tās dzīvē un kalpošanā. Laiku pa laikam no mammas dzirdēju, ka es ar šo rīcību pārspīlēju. Liela sabiedrības daļa joprojām uzskata, ka tā ir laika tērēšana. Tomēr — cik daudz laika pavadām dažādos sociālajos tīklos vai pie televizora? Brālis arī sākumā bija skeptisks, bet vēlāk domas mainīja un nokristījās.— Draugus tas ietekmēja?— Paziņas, protams, ātri pazuda, jo mums vienkārši vairs nebija pa ceļam, tas ir pašsaprotami. Tomēr draugi vienmēr mani ir atbalstījuši un priecājušies. Ar savu labāko draudzeni savulaik kopā sākām apgūt katehismu un reizē nokristījāmies.Divas ģimenes— Cik bieži iznāk būt Latvijā? — Apmēram ik pēc pusgada un tad vienmēr ir dažādas izjūtas. Latvija ir mainījusies un arī es pati. Man ir svarīgi atbraukt pie ģimenes un draugiem, izbaudīt Latvijas kultūru, ēdienus un vienkārši būt savā dzimtajā zemē. Var teikt, ka šobrīd man ir divas mājas un divas ģimenes, jo arī kopiena ir manas mājas un ģimene.— Ar ko saistāt savu nākotni?— Noteikti būšu kopā ar kopienu, bet kādā veidā, to noskaidrošu pēc formācijas. Iespēju ir ļoti daudz, un kopiena iesaistījusies arī ļoti daudzās misijās. Kopienā dzīvo gan ģimenes, gan priesteri, jaunieši un citi. Katrs mīt savās mājās, nododas profesionālajai dzīvei un piedalās noteiktās kopienas misijās. Šāda kārtība ir ļoti laba, jo tādējādi katrs var saprast, kurp Dievs viņu aicina, kas katram ir labākais.
