Pērnruden koknesietei Lidijas kundzei paziņa uzdāvināja telpaugu, kura lapas atgādināja amarilli — klīviju. Viņai savukārt jubilejā to bija uzdāvinājusi draudzene, un, tā kā puķe bija kupla, viņa to sadalīja. Klīvijai ļoti iepatikās pie Lidijas kundzes, un tā nolēma saimnieci pārsteigt, uzziedot tieši viņas dzimšanas dienā, kas bija februāra sākumā.
Lai gan dažos informācijas avotos norādīts, ka klīvijas sāk ziedēt aprīlī, šī acīmredzot ir brīvdomātāja, jo pirmos ziedus raisīja jau janvāra beigās, tā teikt, zied, kad vajag iepriecināt saimnieci. Lidijas kundze saskaitījusi, ka uz ziedkāta ir deviņpadsmit oranžīgu ziedu. Klīviju izcelsmes vieta ir Dienvidāfrikas kalnu ieleju mūžzaļie meži. Tas gan nenozīmē, ka puķe ir untumaina, tā ir ļoti pieticīga.
Parasti puķkopji, līdzko augs paaugas, cenšas to pārstādīt lielākā puķupodā, bet tas nav vajadzīgs klīvijai. Tai patīk šaurība, un pēc pārstādīšanas tā nemaz nealkst. Patiesībā šī puķe būtu piemērota puķkopjiem iesācējiem. Izturīgajai puķei patīk gaiša vieta, bet ne tieši saules stari. Vasarā to var nest ārā un likt paēnā. Lai arī klīvija ir izturīga, tai nepatīk pārlieku liels mitrums, un tā nealkst arī pēc biežas vietas maiņas. Var teikt — tā ir konservatīva. Atšķirībā no populārā amariļļu dzimtas auga hipeastra klīvija miera periodā lapas nezaudē, un tās ir zaļas visu gadu.
