Labklājības ministrijas apkopotā informācija liecina, ka pagājušajā gadā bezdarbnieku pabalstos no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta izmaksāti 55 miljoni latu. Salīdzinot ar kopējiem sociālās apdrošināšanas budžeta izdevumiem, kas pērn bija 1,4 miljardi latu, bezdarbnieku pabalstiem tērēts vismazāk, lai gan vidējais bezdarbnieku pabalsts pērn par pāris latiem pat pieaudzis.
Šīgada janvāra beigās reģistrētais bezdarba līmenis valstī bija 10,9 procenti. Tas nozīmē, ka darbu meklēja 107 488 iedzīvotāji jeb teju desmitā daļa. Vecuma grupu dalījumā jauniešu bezdarba līmenis ir ļoti augsts.
Nodarbinātības valsts aģentūras Aizkraukles filiāles vadītāja Biruta Škutāne informē, ka Aizkraukles reģionā 18. februārī šogad reģistrēti 212, pagājušajā gadā — 292 jaunieši vecumā līdz 25 gadiem. Eiropas Savienības statistikas biroja “Eurostat” dati liecina, ka Latvija ar jauniešu bezdarbu (31,9%) ir sestajā vietā aiz Spānijas (54,7%), Grieķijas (46,6%), Horvātijas (39,9%), Portugāles (39,0%) un Itālijas (35,9%). Savukārt mūsu tuvākās kaimiņvalstis atkal mums ir soli priekšā — Lietuvā jauniešu bezdarbs bija 26,5%, Igaunijā — 19,1%. Eiropā kopumā pērn bija ap sešiem miljoniem jauniešu bezdarbnieku, jaunāku par 25 gadiem. Speciālisti šos jauniešus, kuri ilgstoši nevar atrast savai izglītībai, prasībām vai iemaņām piemērotu darbu, jau nodēvējuši par “zudušo paaudzi”. Kā tai palīdzēt un kā iekļaut jauniešus darba tirgū?
Kurš var ietekmēt vai pārliecināt darba devēju, lai viņš savā uzņēmumā pieņem darbā “svaigi izceptu” speciālistu no augstskolas sola bez jebkādas darba pieredzes un praktiskām iemaņām? Visiem vajag vismaz triju vai piecu gadu pieredzi atbilstošajā jomā, dažādas prasmes un vēl daudzas iemaņas. Kur jaunietis lai ņem šo darba pieredzi, ja viņam neļauj izmēģināt savus spēkus?
Manā paziņu lokā ir divas jaunietes ar Latvijas Universitātē iegūtu bakalaura grādu ekonomikā. Viena no viņām jau vairākus gadus ir Anglijā — atpelna studiju un studējošā kredītu, ko bija spiesta ņemt, jo vecāki nevarēja atļauties samaksāt ne par studijām, ne citiem tēriņiem. Skaidrs, ka ar katru ārzemēs pavadīto dienu viņa attālinās no jauniešu bezdarba problēmām Latvijā — saiņojot telpaugus, zina, ka par padarīto labi nopelnīs, fakts, ka ir diplomēta ekonomiste, ir pavisam mazsvarīgs. Savukārt otra paziņa ar tādu pašu diplomu kādu laiku jau strādā degvielas uzpildes stacijā. Un priecājas, ka ir darbs.
Manuprāt, vismaz daļu jauniešu no bezdarba varētu glābt savu uzņēmumu veidošana, Eiropas Savienības līdzekļu piesaistīšana, kaut kā jauna radīšana un ideju ģenerēšana. Ja jaunieši gaidīs, kad valsts vai pašvaldība radīs jaunas darba vietas vai darba devējs reiz pārdomās, tad vienīgais, ko droši sagaidīs, — vecumdienas.
