Skrīveriete Jekaterina Reidzāne pēc sava darba devēja — SIA “Leidgunda” valdes priekšsēdētāja Aivara Lisenko — lūguma, ieķīlājot savu māju, “SEB bankai” garantēja firmas aizņēmumu — 30 tūkstošu latu. Lai gan Aivars Lisenko mutiski solīja kredītu atdot trijos, četros mēnešos, pagājuši jau četri gadi. Tā kā bija atmaksāti tikai pieci tūkstoši latu, pēc bankas prasības tiesa nolēma vērst piedziņu pret galvotājas māju.
Apņemas ātri atdot
Jekaterina Reidzāne 2008. gadā strādāja par pārdevēju Skrīveros, SIA “Leidgunda” veikalā “Pilskalns”. “Kādu dienu Aivars Lisenko man lūdza, lai es piekrītu ieķīlāt savu māju. Tajā deklarēti mani trīs bērni, mazdēls un es. Toreiz SIA “Leidgunda” remontēja veikalu “Dīvaja”, nauda bija nepieciešama iekārtām un precēm. Pēc trijiem, četriem mēnešiem viņš saņemšot lielu naudassummu un kredītu atmaksāšot. Solīja jaunā veikala vadītājas amatu, dienesta automašīnu un degvielu braukšanai uz darbu no manām mājām pie Zemkopības institūta, labu algu, kā arī palīdzēt nosiltināt manu māju, ielikt jaunus logus un uzklāt jaunu jumtu. Jau nākamajā dienā bija jāparaksta līgums. Jautāju, kāpēc nevar ieķīlāt veikalu “Pilskalns”? Viņš atbildēja, ka tas neesot reģistrēts Zemesgrāmatā. Ģimenē vienmēr esmu mācīta citiem palīdzēt, turklāt Aivars Lisenko bieži uzsvēra, ka vienmēr izpilda solīto un bankām nav parādā. Tā kā dēls mācījās pamatskolā, darbu man vajadzēja, tādēļ ķīlai piekritu. Tomēr, parakstot līgumu, mani pārsteidza, ka tas ir uz gadu. Aivars Lisenko skaidroja, ka banka aizdevumu īsākam termiņam nedod un viss būs kārtībā.
“Neuztraucies par savu būdu!”
Sākumā viss bija skaisti un labi, vadīju jauno veikalu, man piešķīra līzingā iegādātu dienesta automašīnu, degvielu, bija labs apgrozījums. Preču piegādātāji pat brīnījās, ka mums ir tik liels pasūtījums. Taču, kad īstenoja ūdensvada un kanalizācijas rekonstrukcijas projektu un remontēja ceļa segumu, pircējiem bija grūti veikalam piekļūt, viņu skaits samazinājās. Jau toreiz vajadzēja veikalu uz gadu slēgt. Sākās problēmas ar algas izmaksu, līzinga kompānija atņēma manu dienesta automašīnu. Uztraucos par kredītu, bet Aivars Lisenko sacīja: “Neuztraucies par savu būdu! Nomaksāsim!”
“Nomierinies,
viss būs!”
Aivars Lisenko kredīta līgumu vairākas reizes pagarināja, un es to parakstīju. Taču arī otrajā gadā kredīts vēl nebija atmaksāts. Brīdināju, ka kredīta pagarinājumu vairs neparakstīšu, lai viņš meklē citu ķīlas objektu. Teicu, ka man tā “būda” tomēr ir svarīga, Aivars Lisenko man sacīja: “Nomierinies, viss būs!” un atkal pagarināja līgumu, tikai šoreiz bez mana paraksta. Tad arī uzzināju, ka citi viņa īpašumi jau ir ieķīlāti.
Sāku strādāt citā darbavietā. Beidzot man atkal bija alga. Mājai par savu naudu nomainīju logus, sāku būvēt terasi. Aivars Lisenko brīnījās, kāpēc to visu daru, un gribēja atrunāt. Tas man šķita dīvaini. Bet viņš jau laikam zināja, ka banka manu māju gribēs izsolīt.
Paraksta liecinieku klātbūtnē
Pati, kā mācēju, 2011. gada martā uzrakstīju garantijas vēstuli, kurā Aivars Lisenko kā firmas valdes priekšsēdētājs garantē līdz 2011. gada 30. jūnijam atmaksāt bankai visu kredīta summu vai mainīt ķīlas objektu, atbrīvojot no ķīlas manu īpašumu. Sākumā viņš to negribēja parakstīt, tomēr veikalā triju liecinieku un manā klātbūtnē parakstīja. Taču nekas nemainījās. Runāju ar viņa sievu Guntu Lisenko. Viņa sacīja, ka neko par tādu ķīlu nav zinājusi un es pati esot vainīga, ka ieķīlāju māju. “Aivars skrien, risina, dara. Domāsim, darīsim. Jādzīvo ar cerībām. Kā Pēteris augšā lems, tā arī būs,” viņa sacīja, it kā viss varētu nokārtoties pats no sevis.
Šoks — izsole
Saņēmu “SEB bankas” brīdinājumu par iespējamo prasības iesniegšanu tiesā, ja kredīts netiks atmaksāts. Un tā arī notika. 2011. gada novembrī Aizkraukles rajona tiesa nolēma bezstrīdus kārtībā apmierināt bankas prasību par 25,9 tūkstošu latu piedziņu. 2012. gada sākumā saņēmu zvērinātas tiesu izpildītājas paziņojumu par jau 26,3 tūkstošus latu liela parāda piedziņu, to izsolē vēršot pret manu māju. Tas man bija liels šoks. Līgums paredzēja līgumsodu — 36% gadā no nokavētā maksājuma summas. Aizņēmos 1000 latu, lai bankai samaksātu par kredīta pagarinājumu un apturētu izsoles procesu.
Aivars Lisenko parādu nemaksāja. Tieši otrādi — man vēl sacīja: ja es pret viņu mēģināšu ko sākt, viņa advokāti pierādīs, ka es pati esmu vainīga firmas izputināšanā un viņš man neko nav parādā. Gunta Lisenko sākumā solīja kaut ko domāt, lai apturētu izsoles procesu, taču viss tā arī palika. Jautāju, kur lai es ar bērniem un suni palieku? Abi kā izsmejot man atbildēja: “Nāksi pie mums dzīvot!”.
Tagad Aivars Lisenko uz maniem telefona zvaniem vairs neatbild. Janvārī mēs abas ar meitu viņu sagaidījām pie sporta zāles, kad viņš devās uz treniņu. Taču viņš uzkliedza: “Ko jūs te nākat, ko jūs mani gaidāt? Kad man būs kādi jaunumi, tad zvanīšu. Man pašam ir parāds par dzīvokli, tehniskā apskate nav veikta, man tagad nav, ko tev teikt.”
Draud izlikt uz ielas
Pēdējos divus gadus dzīvoju kā uz naža asmens, domāju tikai par to, kā pasargāt savu īpašumu. Māju zaudēt negribam, te viss iekārtots pašu rokām, ir piemājas zeme, dārzs. Ar bērniem nolēmām nokārtot kredīta restrukturizāciju, es atmaksāšu kredītu, un mana meita to apņēmās garantēt. Man bankā ir jāiemaksā 3000 latu, bet mēnesī būs jāmaksā 150 latu. Nezinu, kur naudu iemaksai dabūšu, esmu apjautājusi visus savus radus, bet arī viņiem tādas naudas nav. Šīgada janvārī uzrakstīju iesniegumu Skrīveru novada domei, lūdzot palīdzēt, jo, ja nesavākšu 3000 latu, manu ģimeni draud izlikt uz ielas. Taču Gunta Lisenko sākumā nemaz negribēja manu iesniegumu izskatīt, jo tā esot civillieta. Pašvaldība neko nevarot palīdzēt. Pirms domes sēdes no Aivara Lisenko savā telefonā saņēmu īsziņu, ka “tas ir bērnudārzs”!
Civiltiesisks strīds
Skrīveru novada domes sēdē pašvaldības vadītāja Gunta Lisenko deputātiem skaidroja, ka pie pilna katla visiem ir labi. Sākoties krīzei, grūtībās nonākusi arī SIA “Leidgunda”, tādēļ veikalu “Dīvaja” nācies slēgt. “Esam iepazinuši biznesa grūtības, daudz ko esam pieredzējuši, mūsu attieksme pret cilvēkiem vienmēr bijusi ar vislielāko atbildību,” viņa sacīja. “Mums ir kredītsaistības, bet mēs atbildību no sevis nenoņemam, Aivars risinās kredīta jautājumu.”
Vai jāsaprot, ka Jekaterinai Reidzānei naudu samaksās? “Ja vien varēsim, naudu atdosim, bet ne viss norisinās tā, kā gribētos,” “Staburagam” saka Gunta Lisenko.
Vai pašvaldība mājas izsoles gadījumā varētu uzreiz Reidzānu ģimenei ierādīt citu dzīvojamo platību? Gunta Lisenko atbildēja noraidoši, jo ir dzīvokļu rinda. Viņas vietnieks Pēteris Jansons domes sēdē atzina, ka pašvaldība nedrīkst kārtot privātpersonas kredītsaistības un tas ir civiltiesisks strīds, kas jārisina tiesas ceļā.
Apgalvo, ka ir godīgs
Aivars Lisenko: “Es vienmēr esmu bijis un esmu godīgs, neesmu zadzis. Mūsu veikalos nekad nav pārdots “kreisais” alkohols vai cigaretes. Trijos gados firmā “Leidgunda” no savas Rīgā nopelnītās algas esmu ieguldījis lielu summu, arī dēls firmai aizdeva naudu. Ja Bērnu klīniskajā slimnīcā, kur toreiz strādāju, nebūtu sākta Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pārbaude un es nebūtu zaudējis darbu, jau sen būtu kredītu atmaksājis. Toreiz atteicos no firmas, tā pieder manam dēlam Aigaram. Jau četrus gadus esmu bez pastāvīga algota darba. Manai sievai Guntai ar firmu nav saistības kopš laika, kad viņu ievēlēja novada domē, lai nebūtu interešu konflikta. Triju gadu laikā abiem veikaliem radās lieli zaudējumi. Kas man tos atmaksās? Vainīga krīze, valsts kredītpolitika. Mana kļūda ir tā, ka veikalus neslēdzu agrāk, tad zaudējumi būtu mazāki. Pašlaik man nav naudas, ko samaksāt. SIA “Leidgunda” darbība ir apturēta, taču maksātnespējas process nav ierosināts. Ja tā būtu, Jekaterina Reidzāne nedabūtu ne lata, jo kredīts ir noformēts ne jau man, bet firmai. Ja es būtu negodīgs, ierosinātu firmas maksātnespēju, bet es to nedaru. Uz telefona zvaniem neatbildu, jo cik tad ilgi var stāstīt vienu un to pašu, ka kredītu atmaksāšu, kad varēšu. Esmu savlaik aizdevis naudu, un man pašam citi ir parādā lielas naudassummas. Ja es tās atgūtu, parādu varētu dzēst. Bet tas nenotiek uzreiz, ir jāpagaida. Esmu arī solījis — ja galvotājas māju pārdos izsolē, nopirkšu viņai citu māju.”
Lai citi padomā
Jekaterina Reidzāne domā, ka par kredīta atmaksu teiktais ir tukši solījumi. Naudu viņai vajag tūlīt, lai nezaudētu māju, citā vietā viņa nevēlas dzīvot, taču līdz šim nekāda palīdzība no Lisenko pāra nav sagaidīta. “Nebūtu jums to stāstījusi, ja Gunta un Aivars Lisenko izrādītu kaut mazāko atsaucību un palīdzētu. Ceru, ka mans bēdu stāsts citiem liks padomāt — ņemt kredītu vai tomēr iztikt. Noticēt kādam daiļrunīgam solītājam un aizdot savu mantu vai tomēr mācīties no citu kļūdām un sevi pasaudzēt no liekiem pārdzīvojumiem un nelaimes,” saka Jekaterina Reidzāne.
***
Daudzi skrīverieti vainos lētticībā un pat naivumā, galvojot darba devēja kredītu ar savu vienīgo mājokli. Tomēr var saprast arī viņu — bija vajadzīga nauda dēla skološanai, un darba devējs ar pārliecinošo solīšanu iedvesa lielu uzticību. Lisenko pāra attieksme pārsteidz visvairāk. Pašvaldības vadī-
tājai Guntai Lisenko savā amatā ir jāgādā par visu skrīveriešu labklājību, taču šī amatpersona nepalīdz sievietei, kura cietusi viņas vīra mānīgo solījumu dēļ. Aivara Lisenko deklarētais apgalvojums par viņa godīgumu ir apšaubāms. Godīgs cilvēks būtu ieķīlājis vien savu mantu vai dzīvokli, nevis “izmānījis” to no padotās. Visā viņš vaino citus, pat KNAB un krīzi, tikai ne sevi. Un kur Lisenko kungam būs nauda, lai nopirktu Reidzānes kundzei jaunu māju, ja tās nav parāda atdošanai?
