No dzīvniekiem mēs mācāmies mīlēt cilvēkus. Lai vairāk uzzinātu par cilvēku savstarpējām attiecībām, vispirms derētu ciešāk ielūkoties zirgos vai suņos. Apgūt viņu pacietību, iejūtību un to, kā mūsdienu cilvēkam pietrūkst visvairāk, — mīlestību.
Meklēdams tēmu rakstam avīzei un braucot garām kādai saimniecībai Skrīveru pusē, pamanīju divus mūsu platuma grādiem neraksturīgus dzīvniekus — ponijus. Pie mājas uzraksts savukārt brīdina: “Uzmanību, suns!”. Pēc sarunas ar mājas saimnieci Sarmīti Strazdiņu iedomājos, kāpēc šajā brīdinājumā nav tik ierastā vārda “nikns”. Sarmīte suņus mīl. Tāpat kā savus astoņus zirgus, trīs desmitus govju, trušus, kaķus, vistas, pīles… Un gan jau ir vēl kāds kustonītis, kuru, lai viņš man piedod, nenosaucu.
Čigāni ierāda gudrības
Pagalmā man pie kājām piespiežas suns — liels, gaiši brūnu spalvu — un, atgāzis galvu, skatās acīs. Mājā pretī nāk milzīgs melnbalts dogs. Nedaudz sabīstos, jo viņš ir varena auguma. Krēslā ciešā miegā guļ kaķis, kurš sarunas laikā tā arī nepamodās.
— Esat no tiem cilvēkiem, kuriem bērnībā neatļāva turēt dzīvniekus?
— Tieši pretēji. Vecāku saimniecība bija netālu no Jelgavas. Lielu daļu lauku darbu tajā veica ar zirgiem. Bērnībā rotaļu un nebēdnīgas dzīves man nebija tik daudz, cik gribētos. Pienākumi mājās, skolā. Kad deviņos gados biju garākā klasē, loģiski, ka iederējos basketbola komandā, bet, kad pēc kāda vasaras brīvlaika ierados skolā, klasesbiedri bija paaugušies, bet es nē. Nekas cits neatlika, kā pievērsties citam sportaveidam — akadēmiskajai airēšanai. Tikai sešpadsmit gados nonācu līdz jātnieku sportam.
— Kādas ir visspilgtākās bērnības atmiņas?
— Manā bērnībā visas kaimiņu mājas bija pilnas čigāniem. Jelgavā arī tagad dzīvo daudz čigānu. Protams, viņiem bija zirgi, arī mums. Neatceros gadījumu, kad mājās vai sētsvidū kaut kas būtu pazudis. Zirgu slimības pēc zobiem māku noteikt arī šodien. Viens no čigāniem uzskatīja, ka visas šīs gudrības man jāiemāca — kā zobi nodilst, ko no tā var secināt, cik gados kādi zobi mainās. Tāpēc arī tagad, kad sāku ar čigāniem runāt, viņi manī šo to saskata un saprot, ka nav vērts, kā saka, censties “iesmērēt”. Mūsdienās daudzi čigāni darbojas ar zirgiem. Uzpērk, apmāca. Īpaši Latgalē un Talsu pusē.
— Kurš bija jūsu pirmais suns?
— Bērnībā kāds radinieks, pārnākot mājās no dienesta, atveda septiņus gadus vecu vilku sugas suni, kurš kļuva par manu lielāko draugu. Pēc šī suņa bija citi, bet savu sapni par dogiem piepildīju 1987. gadā. Pelēks, bet šīs šķirnes suņus sauc par zilajiem dogiem. Dogs mani saista ar savu vareno augumu, uzvedību. Mēģināju pārdot kucēnus, bet nelaime tā, ka atrast normālus saimniekus bija grūti. Ja no sešiem suņiem četri vēlāk atgriežas pie manis, kā lai šādus “saimniekus” nosauc? Vienam no kucēniem nomainījās seši saimnieki, un astoņos gados viņš atgriezās pie manis. Toreiz zvanīja no Aizkraukles veterinārās klīnikas, jo turienes ārsti negribēja iemidzināt šo suni. Aizbraucu uz Aizkraukli, ieraudzīju savu kādreizējo dogu, viņš mani pazina. Arī dogs, kurš jūs sagaidīja, nav dzimis te, bet atvests no Cesvaines, kur saimnieki dzīvnieku bija noveduši līdz reimatismam un spēku izsīkumam. Šobrīd visi mani suņi ir pieņemtie (izglābtie — aut.). Bet sapnis par skaistu zilo dogu man ir joprojām, vien atrast tādu ir grūti.
Atstāj rētas dvēselē
— Nekad nav nācies vilties, satikt tiešām niknu suni?
— Ar amerikāņu buldogu nesapratāmies. Atveda viņu pie manis pēc tam, kad bija “savārījis ziepes” — kodis saimniekam. Nodzīvoja viņš draudzīgi un mīlīgi pie manis astoņus mēnešus, līdz pēkšņi kaut kas galvā “aizvērās”. Sakoda roku un vēderu. Ar suņiem daudz esmu strādājusi, tāpēc, kad jutu, ka labi nebūs, lai nesakostu seju, atdevu savu roku. To vismaz kaut kā var sašūt. Suni toreiz izdevās piesiet ķēdē, bet vēlāk nācās nošaut. Ne baiļu dēļ, ka man atkal uzbruks. Baidījos, ka var uzbrukt kādam citam. Iespējams, tā bija pirmā un pēdējā šāda reize. Palika rētas rokās un dvēselē, bet citas izvēles nebija.
— Bieži dzirdēts, ka jauko mazo kucēnu, kad viņš izaudzis par lielu suni, nežēlīgi atstāj likteņa varā. Ko jūs par to domājat?
— Bija laiks, kad mājās vienlaikus auga mazi bērni un pieci lieli dogi. Viens pret otru bija draudzīgi. Kādi cilvēki atdeva dobermani, kurš esot sakodis visu ģimeni. Toreiz saimnieks teica: “Kā es viņu slānīju ar ķēdi!”. Mūsu ģimenē šis suns ļāva mazam bērnam jāt uz muguras, nekad nevienu neaiztika. Nodzīvoja pie mums līdz sirmam vecumam.
Bērni aug kopā ar četrkājainajiem
— Vai pieci jūsu bērni arī ir dzīvniekmīļi un nodarbojas ar viņiem?
— Šobrīd neviens. Viens tikai audzina bērnus, piemēram, meitai viņi ir septiņi, otrs strādā saimniecībā Latgales pusē, cits ir automehāniķis Īrijā, mācās vidusskolā vai aizrāvies ar datorlietām un sportu. Bet visiem bērnība pavadīta kopā ar dzīvniekiem, tas ieaudzina bērnos psiholoģisko noturību. Viņi iemācās daudzas situācijas dzīvē neuztvert tik traģiski. Kad jātiek galā ar aizbēgušu govi, zirgu vai suni. Kad nonāc situācijā, ar kuru esi spiests tikt galā. Dzīve kopā ar dzīvniekiem noteikti norūda ne tikai nervus, bet arī imūnsistēmu. Tiem, kuri dzīvo sterilā vidē, slimības ātri vien ķeras klāt, bet mani bērni tā īsti nav slimojuši.
— Katrā ģimenē vajadzētu pa kādam četrkājainam draugam?
— Tā arī nevar teikt. Jāskatās, vai bērns tam ir gatavs. Piemērs no dzīves. Kāda meitene tik ļoti vēlējās suni, līdz atnāca pie manis, un es liku viņai izvest suni pastaigā lietainā dienā. Tad visa gribēšana pārgāja. Ar vārdiem un domās mēs daudz ko varam, bet īstā dzīve ir, saskaroties ar realitāti. Tas attiecināms ne tikai uz suņiem, uz jebkuru dzīvnieku.
Samīļo cirka tīģeri
— Darba saimniecībā daudz. Vai ir laiks uzsēsties zirgam mugurā un izmest līkumu pa mežu?
— Prieka pēc nē, nav laika, drīzāk nepieciešamības dēļ. Lai arī daži zirgi ir veci, viņi šad tad “jāatgriež pie saprāta”, jo gadās, ka viņi izlaižas, dara to, ko grib. Vai nu sviež no segliem ārā, vai kā manējie — nostājas stūrī, spītīgi stāv, un jātnieks var darīt, ko grib, bet uz priekšu nekust. Tāpēc par disciplīnu profilakses dēļ viņiem ir jāatgādina. Meteņu dienā gan aizjāju no Skrīveriem līdz Aizkraukles “Kalna Ziedu” muzejam. Kamanas aizveda un atveda ar mašīnu. Ar zirgu šo to daru arī saimniecībā, lai ietaupītu degvielu traktoram.
— Atgādināt par disciplīnu nozīmē, ka savā būtībā dzīvnieks, tāpat kā cilvēks, ir slinks?
— Jebkura dzīva būtne paēdusi ir slinka.
— Jums patīk lieli dzīvnieki. Varbūt ir gadījies paglaudīt, piemēram, lāci?
— Lāci nē, bet brālēns strādāja Maskavas cirkā par dzīvnieku dresētāju, un tā es varēju samīļot tīģeri. Pēc vidusskolas biju nolēmusi strādāt cirkā, bet mamma spēja mani no tā atrunāt. Mani vilināja neatkarība, brīva dzīve, jo mājās visu laiku vajadzēja strādāt.
Aizgāju uz zootehniķiem, jo viss, kas saistīts ar dzīvniekiem, tik labi padevās, ka lekcijās maz ko vajadzēja pierakstīt. Kad studentu grupa no Latvijas devās pie Maskavas studentiem, man bija liels pārsteigums par ceturto kursu — viņiem lekcijā stāstīja, ka govij ir četri pupi…
Nodzen kā sporta mašīnu
— Kā jūs vērtētu mūsdienu cilvēka un dzīvnieka attiecības?
— Pārsvarā visi cenšas gūt tikai labumu, nedomājot par sekām. Gribēju paglaudīt suni, paņēmu, apnika vai vēl trakāk — pieslapināja uz paklāja, izmetīsim vainīgo ārā. Ja suns sagrauzis dārgu kurpi, vispirms jāpadomā, kāpēc viņš to izdarījis — tāpēc, ka bija nosviesta, vai dzīvniekam bija garlaicīgi.
Ne tikai suņi, bet arī daudz pamestu zirgu šobrīd ir Latvijas laukos. Viņus iegādājas vasarai, papriecājas, bet rudenī, kad saimnieki no lauku mājas dodas uz pilsētu, zirgu atstāj likteņa varā. Ko var gribēt, ja tagad zirgs maksā vien ap 300 latu? Kā mūsdienu jaunieši jāj? Viņiem nav saprašanas par dzīvnieku. Nodzen kā sporta mašīnu un tad pamet līdz nākamajai reizei, kad atkal iegribēsies izpriecu.
Līdzīgi ar bērniem, kad viņi sadara mazākas vai lielākas blēņas, kad nonāk uz ielas, iepazīst reālo dzīvi. Vai mēs cenšamies viņus saprast, analizēt viņu rīcību?
Manuprāt, labāk, ja bērns jau mazotnē redz alkohola postu, varbūt tad savā dzīvē no tā centīsies izbēgt. Lai sāk svērt un domāt, kas ir labi, kas nē.
Dzīvesveids dara
laimīgu
— Kādas ir jūsu domas par nodomu likvidēt bērnunamus, atdot bērnus audžuģimenēm?
— Bērniem, kuri aug bērnunamos, nav izpratnes par reālo dzīvi. Apkure, ūdens, ēdiens ir gatavs, nekas pašiem nav jāsarūpē. Kādreiz domāju vasarā ņemt pie sevis šādus bērniņus. Pašu bērni nav negatīvi noskaņoti pret svešiem, meita ir īpaši pacietīga un vienu un to pašu liks darīt tik ilgi, kamēr savu panāks.
Kaut vai tie būtu desmit bērni, viņi savā bariņā rada savstarpēju atkarību, un, lai nostātos tam pret vai saliedētos ap šo veidojumu, jābūt pietiekami stipram. Ko līdzīgu esmu novērojusi, piemēram, zirgu barā, kad nākas atšķirt barvedi. Bars izjūk.
— Daudz darba, liela atbildība, bet tomēr — esat laimīga?
— Nevaru teikt, ka esmu te nelaimīga. Ja man atņemtu suņus, kādu noteikti atkal atrastu vai viņš mani.
