Interneta sociālajos portālos, klubā, darbavietā, diskotēkā, mācību iestādē — šodien lielākoties šādas atbildes saņemtu uz jautājumu: “ Kur iepazināties?”. Dzīve rit uz priekšu, viss mainās, kas zina, kā sirdis satiksies vēl pēc piecdesmit, simt gadiem. Šoreiz trīs iepazīšanās stāsti no pagājušā gadsimta.
“Bet bučoties tu
proti?”
Aija:
— Mana jaunība aizritēja sešdesmitajos gados. Dzīvojām laukos, māte strādāja govju fermā. Darbs bija smags, slauca ar rokām, mātei ar veselību nebija labi, tāpēc es, tolaik vidusskolniece, gāju viņai palīgā. Parasti govīm “kombikormu” atveda mūsu kaimiņš, padzīvojis sirms vīrs, bet vienā reizē skatos — no kravas automašīnas izlec
jauns, brašs, izskatīgs puisis. Smagos maisus kā nieku sanesa iekšā, uzmeta man jautru skatienu, sasveicinājāmies, un prom viņš bija. Cik tad daudz tādam septiņpadsmitgadīgam skuķim vajadzēja? Turklāt vēl bija maijs, lakstīgalas siltajās pavasara naktīs piepogoja ne tikai pilnas ausis, bet arī sirdi. “Tik daudz man, meitiņ, palīdzi, bet tev taču jāgatavojas eksāmeniem,” māte jutās vainīga, ka viņas dēļ neatliek laika mācīties, taču mana sirds kā spītīgs ēzelis vilka uz fermu — ja nu atkal atbrauc viņš?
Ar jautro un brašo Jāni no kaimiņciema satikāmies vēl pāris reižu. Kādā vakarā aizrunājāmies ilgāk, un pēkšņi viņš man saka: “Aijiņ, bet tu bučoties proti?”. Uzcēla mani kā spalviņu uz miltu maisa, un tas bija mans pirmais skūpsts. Draudzējāmies ilgi, pabeidzu augstskolu, tad tik precējāmies un dabūjām gatavus “trīs projektus” — Jāni, Kristīni un Egitu. Esmu vairākkārtēja vecmāmiņa. Jāņa vairs nav, kolhozi sen likvidēti, bet no vecās fermas palikušas tikai drupas.
Kamēr ābolos,
meitene prom
Didzis:
— Padomjlaikā plašās dzimtenes pilsoņiem bija lielas iespējas mainīt darba un dzīves vietu. Jaunieši nereti devās apgūt neskarto zemju plašumus, arī es, jauns un piedzīvojumu kārs, kopā ar draugiem gadu “nolauzu”, ceļot jauno dzīvi. Pēc atgriešanās kādu gadiņu nodzīvoju Latvijā, bet piedzīvojumu meklētāja gars atkal pamodās, un mēs kopā ar draugu aizbraucām pastrādāt uz Ukrainu. Iekārtojāmies darbā kolhozā, turienes meitenes bija sajūsmā par latviešu puišiem. Balles notika katru nedēļu, un mēs ar draugu neizlaidām nevienu. Temperamentīgās ukrainietes man patika, dejoju ar daudzām, bet tā īpaši neviena neaizrāva.
Kārtējā ballē noskatījām divas draudzenes: viena — tumšmataina skaistule Tatjana, otra — Aleksandra, gaišiem matiem. Abas izrādījās labas dejotājas, un tā nu mēs visu nakti ar viņām nodancojām, pārmaiņus te ar vienu, te otru. Pēdējo deju iznāca dejot ar Sašu, devos arī viņu pavadīt mājās. Uzzināju, ka Saša studē pedagoģiju un diploms jau gandrīz kabatā, te dzīvo viņas vecāki. Jau dejojot nospriedu, ka meitene ir ar raksturiņu, sarunās tas tikai apstiprinājās. Bet kas par jauku pastaigu — silts vasaras rīts, putni dzied, mēs pļāpājam, smejamies, sirds gavilē!
Ejot gar ābeļdārzu, Saša tā viltīgi samiedza acis un pieprasīja ābolus. Daudz nedomājot, pārmetos pāri žogam un lūkojos pēc skaistākiem augļiem. Dārza dziļumā māja, sāka riet suns, rīta miglā ieraudzīju, ka logos iedegas gaisma. Sastingu aiz prāvākās ābeles un stāvēju rāms. Gaisma nodzisa, suns pieklusa, un es, ātri saplūcis ābolus, aizslidinājis tos aiz krekla, pārlēcu pār žogu, bet — manas meitenes vairs nav! Devos mājās, grauzdams nočieptos ābolus, un man sirdī radās nojausma, ka Saša varētu būt īstā, mana.
Nākamajā ballē atkal visu nakti nodejoju ar viņu, sākām tikties, cik nu bieži varējām, jo viņa studēja, es strādāju. Ziemā devos atpakaļ uz Latviju, bet Sašai solījos braukt ciemos. Apciemoju vienu reizi, bet otrajā viņa mani aiz apkakles un teica: nekāda ciemošanās te nebūs, vai nu precamies vai nē. Apprecējāmies Ukrainā, bet sievu pārvedu mājās Latvijā. Te viņa ieguva vēl vienu augstāko izglītību, pie tam valsts valodā. Visām trijām meitām, man un viņu draugiem par nelaimi, ir Sašas temperaments. Viegli nav, bet garlaicību, to varu apgalvot, neesmu izjutis ne mirkli.
Ēst taču
gribējās
Maruta:
— Mana vecāmāte Veronika ar vectēvu Mārtiņu iepazinās četrdesmitajos gados. Vectēvs jauno, skaisto meiteni no kaimiņpagasta pāris reižu bija redzējis baznīcā, bet viņa gan Mārtiņu pat nebija ievērojusi. Veronikai bija puisis, ar kuru abi, kā tolaik teica, cerējās. Vecmāmiņa bija ļoti skaista, garām, biezām meduskrāsas bizēm. Taču viņas jaunības gadu mīlestību paņēma vācu armijā, un viņš neatgriezās. Veronikas ģimeni izveda uz Sibīriju. Liktenīgas sagadīšanās dēļ viņa tajā dienā bija aizgājusi ciemos pie radiem, tāpēc arī palika Latvijā un dzimtajā pusē kopā ar vēl dažiem nejaušiem palicējiem vairākus mēnešus slēpās mežā. Vecāmāte stāstīja, kā gājuši uz tuvējām mājām pēc pārtikas, nomazgāties. Vecmāmiņai turpat netālu gan bija radu mājas, tomēr viņi baidījās dot pajumti, palīdzēja tikai ar pārtiku vai siltāku apģērbu, kādu nakti atļāva pārlaist, kad bija lielāks sals.
Tā gadījās, ka vienā no mežam tuvējām mājām saimniekoja Mārtiņš. Tolaik viņam bija 45, bet Veronikai — 27. Šajā laikā Mārtiņš vairākkārt piedāvāja nākt dzīvot pie viņa. “Cik tad ilgi mežā slēpsies, slikta pārtika, sals. Ēst taču gribējās, siltumu arī,” par laulības iemeslu teica mana vecmāmiņa. “Dūšas braukt pie savējiem uz Sibīriju pietrūka. Daži, ar kuriem dzīvojām mežā, turp aizbrauca labprātīgi.” Domāju, ka gluži bez mīlestības jau viņi neprecējās. Tomēr dziļi sirdī sajutu, ka vecmāmiņa visu mūžu ilgojās pēc citas dzīves, kuras ritējums aprāvās, kad izsūtīja Veronikas ģimeni. Pēc kara laikā nodegušajām dzimtajām mājām, kara laukā palikušā drauga, neizdzīvotās jaunības.
