Aizkraukles medicīnas centra dienas stacionāra telpās notika praktisks seminārs, kura laikā trīs pleca locītavas jeb artroskopijas paraugoperācijas veica Klaipēdas reģionālās slimnīcas traumatologs ortopēds Viktors Jermolajevs. Viņš ir viens no vadošajiem šīs nozares speciālistiem Lietuvā. Traumatoloģijā tas bija pirmais “dzīvās ķirurģijas” seminārs Latvijā.
Pietiek ar sīkiem griezieniem
Seminārā piedalījās ap 40 trau-matologu no Aizkraukles, Rīgas, Jūrmalas, Liepājas, Kuldīgas, Rēzeknes, Jēkabpils, Valmieras un citām Latvijas vietām. Operāciju zālē bija izvietotas kameras, un tajā notiekošo semināra dalībnieki citā zālē vēroja divos ekrānos. Vienā bija redzams notiekošais operāciju zālē, bet otrā — traumatologa manipulācijas pleca locītavas iekšpusē.
Kas ir artroskopija? “Tā ir pleca locītavas ķirurģiskā operācija, neveicot plašu griezumu, bet izdarot trīs četrus sīkus dažu milimetru garumā. Pa vienu ievada artroskopu jeb speciālu optisko iekārtu, kura galā ir videokamera, un locītavu no iekšpuses ārsts operācijas laikā var apskatīt uz ekrāna,” stāsta Rīgā un Aizkrauklē praktizējošs traumatologs Jānis Dobelnieks. “Agrāk, izdarot plašu griezienu, locītavu varēja redzēt tikai šaurā leņķī. Caur citām iegriezuma vietām ievada speciālus instrumentus, ar kuriem veic ķirurģiskas manipulācijas: var piešūt atrauto muskuli, izņemt visu lieko, piemēram, sāļu izgulsnējumus. Ķirurgs atjauno agrāko anatomiju. Pēc šādām operācijām pacients daudz ātrāk izveseļojas, ir mazāks komplikāciju risks, stacionārā jāpavada tikai viena diena un var doties mājās. Aizkrauklē šādu semināru noorganizējām, jo pagājušajā gadā iegādāts jauns operāciju galds un vajadzīgais aprīkojums, līdz šim te veicām tikai ceļa locītavas operācijas. Aizkraukle arī ir ģeogrāfiski izdevīgā vietā — kolēģiem ir ērti atbraukt.”
Izdilst kā audums
Viktors Jermolajevs Aizkrauklē bija ieradies jau iepriekšējā dienā, lai izmeklētu pacientus. Izmeklēšanas procesu viņa kolēģis filmēja, un nofilmēto noskatījās arī semināra dalībnieki. Diviem pacientiem no kaula bija atrauts pleca locītavas muskulis, un viņi nevarēja pacelt labo roku. Vienai pacientei plecā bija sāpes, viņai traucēja iekaisuma izraisīts locītavas somiņas sabiezējums. Viens no pacientiem bija zemnieks, kurš ikdienā strādā savā saimniecībā Ogres pusē.
“Tēlaini runājot, muskuli var salīdzināt ar audumu, kas ar laiku izdilst, piemēram, jūs tūkstoš reižu pietupsieties, bet tūkstoš pirmajā reizē biksēs izplīsīs caurums. Jaunībā muskuļi ir veseli, stipri un parasti neplīst, bet pēc 40 gadu vecuma no palielinātas slodzes ir jāsāk uzmanīties,” norāda Jānis Dobelnieks.
Jādomā kā
mehāniķiem
“Lai būtu labs ārstēšanas rezultāts, vispirms pacients ir kārtīgi jāizmeklē,” stāsta Viktors Jermolajevs. “Viena no lielākajām problēmām ir tā, ka netiek ārstēta īstā vaina. Lekcijas par artroskopiskajām operācijām Lietuvā lasu jau desmit gadu. Par tām sāku stāstīt arī ģimenes ārstiem, tomēr tā bija mana kļūda — viņi pēc tam pie manis sūtīja daudz pacientu, taču 70% slimnieku bija ar neiroloģiskām problēmām, daļai no viņiem bija iekaisis vai saspiests nervs. Ja operēsim tādus pacientus, mēs palīdzēt nevarēsim un būsim slikti ārsti. Ja pacientam sāp roka, sākot no kakla līdz pat pirkstu galiem, tā noteikti nav pleca vaina. Lielu daļu pacientu var izārstēt ar medikamentiem. Mums, traumatologiem, kas labi zinām anatomiju, ir jādomā kā mehāniķiem — kas notiks tad, ja kāds muskulis no kaula būs atrauts, kādas kustības pacients vairs nevarēs veikt, kas viņam sāpēs.”
Viktors Jermolajevs dalījās pieredzē par medikamentu izmantošanu, stāstīja, kā dažādās projekcijās pareizi veikt rentgenu, lai noteiktu pareizo diagnozi.
Asiņošanas nav
Vērot operācijas ekrānā bija iespēja arī “Staburagam”. Šķiet neticami — grieziena vietā ievadot pagaru instrumentu, ķirurgs locītavas iekšpusē griež audus, kaulā ievieto implantu jeb skrūvi, pie kuras ir diegs, pēc tam piešuj muskuli. Noslīpē kaulu, attīrot to no rētaudiem. Lieko atsūc. Ja audos parādās asinis, novērš asiņošanu.
“Šādas pleca locītavas operācijas veicu kopš 2002. gada un līdz šim esmu operējis vairāk nekā 2000 pacientu,” stāsta Viktors Jermolajevs. “Pirms desmit gadiem šādas operācijas šķita neticamas.”
Kāpēc griezienu vietas neasiņo? “Pirmām kārtām tā ir laba anesteziologa prasme nodrošināt zemu arteriālo asinsspiedienu,” stāsta Jānis Dobelnieks. “Locītavā tiek ievadīts fizioloģiskais šķīdums, un spiediens izlīdzinās. Ja locītavas iekšpusē rodas asiņošana, ķirurgs ar speciālu instrumentu asinsvadu brūču vietas piededzina, tas ir ļoti sarežģīti, jo notiek ūdens vidē. Ja ir asiņošana, operāciju nav iespējams veikt, jo ķirurgs vairs neko neredz. Ir jābūt lielai ķirurga meistarībai, labai telpas izjūtai, ļoti precīzai, saskaņotai abu roku darbībai, lai netraumētu mīkstos audus. Viktors Jermolajevs ir ļoti prasmīgs ķirurgs.”
