“Latvijas pasts” 2012. gadā ir strādājis ar 3,7 miljonu latu peļņu, tā neto apgrozījums pieaudzis un sasniedzis 41,1 miljonu latu. 2009. gadā “Latvijas pasta” zaudējumi bija 159 tūkstoši latu, 2010. gadā — ap 600 tūkstošiem, bet 2011. gadā — jau 686,7 tūkstošus latu liela peļņa.
Jau 177 pasta nodaļās visā Latvijā par saņemtajām precēm vai pakalpojumiem iedzīvotāji var norēķināties ar maksājumu karti.
Par to, kā panākts peļņas pieaugums, sīkākas analīzes pagaidām nav. Pēc “Latvijas pasta” valdes priekšsēdētāja Māra Kleinberga teiktā, daudz paveikts uzņēmuma restrukturizācijā. Bet kas slēpjas aiz šiem vārdiem? Cik nodaļu slēgts, cik darbinieku atbrīvots, cik pastniekiem samazināta slodze un alga, kaut bieži vien jāstrādā virsstundas? Strādājošie nabagi — tā dažkārt pastnieki saka paši par sevi. Ziņa par peļņu ir iepriecinoša, tomēr izskanējusi arī cita — ka pastniekiem šogad algas nepalielināšot.
“Latvijas pasts” ir iestāde, kurā pastniekiem ar presi runāt aizliegts. Taču mēs tāpat redzam, kā viņi diendienā pa lauku ceļiem deldē savas automašīnas, cik viņi ir neapmierināti mazās algas dēļ. Ja pastnieks saslimst, bieži vien nav neviena, kas viņu aizvieto, un abonenti nesaņem arī “Staburagu”. Jauni cilvēki negrib strādāt tik slikti atalgotu darbu. Redzam pastniekus, kuriem nav ne apģērba ar uzņēmuma logo, pat ne kārtīgas somas — viņi pa Aizkraukli staigā, sūtījumus stiepdami pārbāztos lielveikalu polietilēna maisiņos.
Lai gan pastniekiem ikdienā ir jāklusē, internetā viņi brīvi izsaka savas domas. “Strādāju jau trešo gadu. Samaksa par auto amortizāciju ir ļoti maza, labi, ka mans vīrs pats pilnībā labo mašīnu, jo lauku ceļi ir šausmīgi, un mašīnas ilgi neiztur,” raksta kāda pastniece. “Strādāju vairāk nekā 20 gadu. Darbs ļoti interesants, bet slodze ir neadekvāti liela. Darba algas pastniekiem ir nepieklājīgi mazas. Tieši pastnieki un operatori ir tie cilvēki, kas uzņēmumam pelna naudu, bet strādājot esi kā maznodrošinātais. Visiem samazina slodzes, nepadomājot, vai cilvēks to var padarīt. Pirmdienās pasts ir dubultā, bet darba diena tikpat gara kā citās dienās. Darbu pametu, jo nespēju izturēt darba slodzi, sabeidzu sirdi un nervus,” atzīst kāda cita pastniece. “Vadībai nav nekādas intereses par darbiniekiem. Samazina slodzi, bet darba pienākumus palielina. Strādājam uz entuziasma pamata. Vadība rūpējas tikai par savu maku piepildīšanu, bet mums, kā mazāk ielikt,” atklāj cita darbiniece.
Māris Kleinbergs atzīst, ka ieguldījumu devis katrs no vairāk kā 4200 darbinieku lielā “Latvijas pasta” kolektīva un darāmā joprojām ir daudz. Ikviens pastnieks un operators cer, ka vadības darbu sarakstā reiz būs arī algu palielināšana atbilstoši slodzei un labāki darba apstākļi. Jo cik tad ilgi cilvēki var būt entuziasti.
