Māri nevar nepamanīt — gara auguma, gariem matiem un pērkona balsi, īsts latviešu ozols. Aizkrauklietis Māris Masāns vairāk kā 25 gadus dzied vīru korī “Staburags” un arī Aizkraukles pagasta vīru vokālajā ansamblī. Tā vadītāja Janīna Zolotorenko par Māri teic tā: “Vienmēr tur vārdu, nekad nepievils, ja ko apsolīs.”
Dziesma atver
robežas
— Kad sākāt dziedāt?
— Šķiet, jau bērnudārzā. Sākumā lika, pēc tam iepatikās. Kad man bija četrpadsmit gadu, tēvs aizveda uz tādu varenu kolektīvu kā vīru koris “Staburags”. Īsti labprātīgi sākumā gan tas nebija, taču mūzikas skolotāja Anita Berķe mācēja “ievilkt” tālāk. Kādu laiku dziedāju vīru korī, skolas korī, paralēli arī vīru ansamblī un Kokneses jauniešu korī. Tad vēl biju jauns un traks, tagad tā vairs nevarētu. Viens no stimuliem dziedāt toreiz bija arī tas, ka dziedāšana atvēra robežas, jo padomjlaikā tikt uz ārzemēm bija sarežģīti. Starp citu, tieši šī iemesla dēļ toreiz nespēju saprast, kāpēc skolā jāmācās vācu valoda, ja es uz Vāciju nekad netikšu. Aicinot korī jaunus dziedātājus, solīja, ka būs iespēja aizbraukt uz ārzemēm. Tas bija liels vilinājums, gribētāju saradās krietns pulks, ap 30 jauniešu.
Uz pārpilnības ragu
— Kad un kurp devāties pirmo reizi?
— Braucienu vairākkārt atlika, un iznāca tā, ka 1985. sākām dziedāt, bet pirmajā ārzemju braucienā devāmies 1989. gadā. No 30 jaunajiem dziedātājiem bija palikuši astoņi vai deviņi. Tā nu mēs no valsts, kur veikalos tikai konservi un minerālūdens, aizbraucām uz pārpilnības ragu — Rietumvāciju. Kontrasts milzīgs — tur bija viss, tikai naudas mums nebija ne feniņa. Atceļā no Rietumvācijas iegriezāmies arī Berlīnē. Tas bija laiks, kad Berlīnes mūri sāka nojaukt, bet pārejas vēl bija robežpunktos. Par dziedāšanu mums katram tomēr piešķīra mazliet naudas. Devāmies “sirojumos” pa Rietumu pusi — tērēt atlikušās markas. Ieraudzīju kasešu pleijerīti, lēts, un man to tik ļoti vajag, bet pāris marku pietrūkst, ātri sameklēju savējos, aizņēmos trūkstošo naudu un viens pats devos pēc pleijera. Atpakaļ ejot, apmaldījos, klejoju kādu stundu, laiks “mina uz papēžiem”, jo bija jāpulcējas prombraukšanai. Laimīgas beigas nodrošināja manas vācu valodas skolotājas ieguldītās pūles. Paspēju.
— Un kāds bija “svaigākais” brauciens ar kolektīviem?
— Bijām ar kori Stokholmā. Tā kā tur esmu bijis reižu desmit, jutos gluži kā mājās.
— Vai no braucieniem pārvedat suvenīrus?
— Šādi tādi sīkumi jau ir, bet negribas skaļi teikt. Ar tādu kolekciju laikam nevar lielīties. Nu, labi, varu atklāt — tās ir mazās glāzītes, tautā sauktas par “stoparikiem”. No katras valsts, kur esmu, cenšos tādas atvest. Un, protams, vēl fotogrāfijas un atmiņas.
Veiksmei noder
matemātika
— Arī jūsu vecāki piedalījās pašdarbībā?
— Tēvs ilgus gadus bija kora “Staburags” dalībnieks, arī māte dziedāja. Viņa joprojām dzied Skrīveru senioru korī “Baltābele”. Es gan īsti neatceros, vai man bērnībā dziedāta arī kāda šūpuļdziesma, bet mammai tiešām ir ļoti laba balss. Domāju, ka latviešiem dziedāt īpaši nav jāmāca, to Dziesmu svētkos var redzēt.
— Esam talantīgi?
— Nu jā.
— Esmu jūs redzējusi ne tikai uz skatuves, bet arī sporta laukumā.
— Izkustēties taču vajag. Kādreiz sportoju vairāk, bet pēdējos gados ar veselību problēmas, jāpiebremzē. Aptuveni gadu divdesmit spēlēju volejbolu, pirms tam kādu laiku arī basketbolu, bet tas tāds “niknāks” sportaveids. Volejbolā laukuma vidū vismaz tīkls pa vidu, neskrien viens otram virsū. Un vēl ar draugiem labprāt uzspēlēju zoli, šis “latviešu nacionālais sportaveids” ir viens no maniem vaļaspriekiem. Šajā spēlē ir jādomā, veiksmei ļoti noder matemātika, un tā man skolā labi padevās. Spēlēs biežāk uzvarēju. Labs treniņš bija studiju laikā, šad tad “rāvām” augām naktīm.
Nevar saprast mūsu prāti…
— Kur jūs mācījāties?
— Sāku studēt tagadējā Rīgas Tehniskajā universitātē enerģētiķos. Izpaudās toreizējās Aizkraukles vidusskolas fizikas skolotāju biežās maiņas sekas — mums nomainījās četri fizikas skolotāji. Varbūt tāpēc mācījāmies diezgan pavirši. Tikt augstskolā nebija grūti, bet ar fiziku un elektrotehniku manas attiecības nebija spīdošas. Nu nevar saprast mūsu prāti, kā var strāva skriet pa drāti… Pēc studiju gada paņēmu akadēmisko, vēlāk atsāku, tomēr neveiksmīgi. Aizgāju pasargāt dzimteni, kad atgriezos, sāku strādāt celtniecībā.
— Ar ko nodarbojaties tagad?
— Ļoti sarežģīts un garš nosaukums — esmu “Latvenergo” Iekārtu remonta dienesta hidrotehnisko būvju grupas mūrnieks. Mūsu brigāde apkalpo četras hidroelektrostacijas — Rīgas, Ķeguma, Pļaviņu un Aiviekstes. Veicam darbus, kas saistīti ar betonēšanu, būvniecību. Šad tad dodamies uz kursiem iemācīties kaut ko jaunu, rutīnas šajā darbā nav.
Ar karodziņu
kabatā
— Astoņdesmito gadu beigās Juris Podnieks uzņēma filmu “Vai viegli būt jaunam?”. Arī jūs tolaik bijāt jauniešu vecumā. Vai toreiz bija viegli būt jaunam?
— Filmu redzēju, tas tiešām bija manas jaunības trakuma laikā. Tajā “Pērkona” koncertā, par ko filmā ir runa, man gan negadījās būt, nezinu, labi tas vai slikti… Bet mēs te, Aizkrauklē, taču arī no 1985. līdz 1989. gadam staigājām ar kabatās iešūtiem sarkanbaltsarkaniem karodziņiem. Skolā mācīja “pareizo” vēsturi, bet agrāk vai vēlāk kāds kaut ko uzzināja par pirmās Latvijas laiku, šur tur kaut ko runāja. Piemēram, par Latvijas himnu. Kāds no kora dalībniekiem bija “izracis” vecas notis, un mēs, tāds neliels pulciņš, toreizējam diriģentam Rijnieku Vitoldam palūdzām, lai nospēlē melodiju. Toreiz atklāti to nevarēja, aizgājām uz mazāko zālīti, nospēlēja. Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju mūsu himnu. Jaunībā ir tā — vajag tikai aizliegt, vēlme pēc neatļautā rodas uzreiz. Un cik gan jauniešiem daudz vajag, lai būtu interesanti!
— Kāda gaisotne tolaik bija Aizkrauklē?
— Stučkā krievu bija vairāk kā latviešu, un it kā jau skaitījāmies viena padomju tauta, bet mēs, jaunieši, dalījāmies bariņos. Aizkrauklē bija tikai krievu diskotēka, pagastā — latviešu, un latvieši vēl brauca uz ballītēm Koknesē, Skrīveros, Lielvārdē. Krievi nevarēja parādīties Koknesē, bet latvieši — Stučkā. Nesadzīvoja tolaik, tagad ir pavisam citādi. Biju arī barikādēs, ar Vilni Laizānu aizbraucām uz Rīgu, klejojām pa pilsētu, Vecrīgu, bijām pie Ministru Padomes, Zaķusalā. Tas bija tāds ļoti interesants laiks. Jaunības dullumā neaptvērām notiekošā nopietnību, bet piedalīties gribējām.
Asarām acīs
— Vai kādi Dziesmu svētki ir īpaši palikuši atmiņā?
— Kopš 1990. gada esmu bijis visos Dziesmu svētkos. Tādu svētku kā 1990. gadā, domāju, vairs nekad nebūs. Tas bija garīgs emocionāls sprādziens — Vispasaules latviešu Dziesmu svētki, pirmā reize, kad ārzemnieki varēja brīvi atbraukt. Neaizmirstams piedzīvojums, fantastisks, spēcīgs saviļņojums — tikko atgūta neatkarība, stāvu starp tūkstošiem un varu dziedāt Latvijas himnu. Atceros arī vienu jauniešu koru festivālu 1989. gadā. Vienā no koncertzālēm dziedāja arī Mārtiņa Brauna dziesmu “Saule. Pērkons. Daugava”, visiem acīs bija asaras.
— Pašdarbības kolektīvos bieži trūkst vīru.
— Tā ir liela problēma, mūsu varenie tagad knapi var izdomāt, kā saturēt korus kopā. Īpaši vīru korus. Astoņdesmito gadu beigās “Staburagā” bija 80 vīru, tagad 25 — 30. Padomjlaikā daudziem bija jānāk “piespiedu kārtā labprātīgi”, bet bija nauda, šuvām jaunus tērpus, braucienus apmaksāja. Cik tagad ir vīru koru? Vīri vieni paši Lielajā estrādē Rīgā izskatās niecīga saujiņa, neskan. Mums taču vajag Dziesmu un Deju svētkus. Kas tad cits mums, latviešiem, vēl ir?
— Jauniešus grūti iesaistīt?
— Ko viņiem var piedāvāt? Uz ārzemēm katrs var aizbraukt pats. Nav motivācijas. Pa Latviju pabraukāt un padziedāt? Ja tas iepatīkas, tad paliek. Ir jau mums korī paaudžu maiņa, nāk bijušo dziedātāju mazdēli.
Nauda ir jātērē
— Kādas īpašības cilvēkos jums nepatīk?
— Nespēju saprast naudas un mantas krājējus. Mana tante ilgus gadus ļoti smagi strādāja fermā un bija sakrājusi naudu kādām divām volgām, bet “lika zeķē”, un pēc naudas maiņas deviņdesmitajos lati rubļus izkausēja. Palika kapeikas. Nesaprotu, kāda jēga krāt naudu, ja to nevar ieguldīt, lai padarītu savu dzīvi interesantāku. Naudu nevajag krāt, tā ir jātērē.
— Un kam naudu tērējat jūs?
— Labprāt ceļoju. Kopš deviņdesmito gadu sākuma esmu mazliet paceļojis pa Eiropu. Katru gadu cenšos kaut kur aizbraukt, cik naudiņas pietiek, tik tālu arī braucu.
— Vai ir kāda valsts, uz kuru ļoti gribētu aizbraukt?
— Vēlmju jau ir daudz, būtu tikai nauda un laiks. Sapņu zemes nav, bet gribētu uz Ķīnu, Taizemi, Meksiku. Uz Brazīliju būtu lieliski.
— Kāda ir jūsu sliktākā īpašība?
— Esmu slinks. Jā, varat tā arī rakstīt — esmu šausmīgi slinks. Bet vispār jau visi cilvēki ir tādi, tikai dažs slinkumu pārvar, cits ne. Un visi lielie atklājumi ir tapuši, tikai pateicoties cilvēku slinkumam.
— Vai ir kāda laika gaitā izkristalizējusies svarīga atziņa?
— Labi dzīvo, apmierināti un laimīgi ir tie, kuriem pietiek ar to, kas ir, nevis tie, kam vienmēr vajag vairāk.
