Bioloģiskā zemnieku saimniecība “Brasla” Skrīveru novadā ir Dainas Zundānes un Arņa Veckāgana gādībā. Viņi nedzīvo viensētā, bet gan daudzdzīvokļu mājā netālu no Skrīveru centra, lopus tur līdzās padomju laikā celtās kūtiņās, bet zeme ir vairākus kilometrus no dzīvesvietas. Galva uz pleciem un daudz humora ikdienā — tā īsumā varētu raksturot Dainu un Arni. Arī saruna ar viņiem par saimniekošanu laukos līdzinās vieglai pastaigai pa dzīvi.
Netīk kontrole
Daina savulaik absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, strādājusi par agronomi Skrīveru sēklkopības sabiedrībā, bet pērn aizgājusi no šī darba un nu strādā pie vīra “Blaslā”. Kaut arī bioloģiskā lauksaimniecība Latvijā nav īpaši populāra, skrīverieši savās zemes platībās saimnieko ar dabai draudzīgām metodēm — bez ķimikālijām un minerālmēsliem. Šobrīd arī savas 15 govis var pabarot ar veselīgu barību, vien neesošā cenu starpība parastajam un “zaļi” barotu govju pienam nerada vēlmi kārtot dokumentus bioloģiskā piena ražošanai. Otrs faktors, kas neliecina par labu bioloģiskā piena ražošanai, ir ļoti stingrā kontrole attiecībā uz medikamentu iegādi. Arnis saka: “Par katru drapi, ko aptiekā nopērc, tur aizdomās, vai tik to nedomā dot govij.” Tāpēc pietiek ar dažām vistām, cūkām aizgaldā un šad tad pa kādam teļam.
“Pateicoties” tiem, kuri savu zemi izvēlas neapstrādāt, Arnis īpašumā esošos 58 hektārus var papildināt ar 40 nomātiem. Arī 11 kūtiņu, kurās agrāk katram mājas iedzīvotājam bija pa kādam lopiņam, tagad stāvētu tukšas, ja, kā Daina saka, istabiņas neaizņemtu viņu lopi. Piecās “istabās” draudzīgi sadzīvo visas govis, un tikai vēl viens no mājas iedzīvotājiem aizņem sesto, turot tajā vistas. Aiz kūtiņām atbrīvojušās lielas ganību platības, bet agrāk strīdi bijuši par katru pļavas centimetru. Pēdējos gados gan interese par zemes iegādi atkal kļuvusi aktuāla.
Izglītība neskaitās
Bieži dzirdēts, ka citviet zemnieki negrib kļūt par bioloģiski saimniekojošiem biežo pārbaužu un sarežģītās dokumentācijas dēļ. Arnis teic, ka ciemiņi nemaz tik bieži neesot un “papīru” nav vairāk kā citiem — ieņēmumu—izdevumu, PVN žurnāls. Par pēdējo Arnis stāsta ar humoru, kurā jaušama arī dusmu deva. Viena no trim meitām vēl studē, otra tikko pabeidza, un pa abām tikai mācību maksai gadā vajag ap 4 tūkstošiem latu. Gada beigās no saimniecībā nopelnītā, lai no tā neiekasētu ienākuma nodokli, pēc noteikumiem, izglītībai drīkst “norakstīt” vien 150 latu… Atlikušie 3850 skaitās kabatā palikuši. Par šo summu atpakaļ nesaņem arī PVN. Kopā tad ir jau 47% jeb 1800 latu. Par kādiem taisnīgiem nodokļiem valstī var runāt? Kad viena no meitām iestājās augstskolā, nācās ņemt dārgu kredītu, kuram kā luksus precēm bija 33%. “Bet ko mūsdienās bez izglītības var darīt, īpaši meitene un laukos?” jautā meitu tēvs.
Jaunumus ķer vaļā muti
Saimnieks stāsta, kādēļ pirms daudziem gadiem sākuši nodarboties ar piensaimniecību. Deviņdesmitajos gados, kad kaimiņiene, šķirtene, palikusi viena ar divām meitām, cīnījās ar savām govīm, Arnis palīdzējis ar tehniku, vācis sienu. Rudenī kā samaksu saņēmis divas teles. Bijušas vēl mazas, nolemts līdz kaušanai paaudzēt. “Laiki bija nestabili, kas var zināt, kā būs, tāpēc nolēmām — lai tik aug, būs vismaz piens. Tagad ganāmpulks ir izkopts, visas ir labas piena devējas. Kādas šķirnes? Tagad i nenoteiksi. Atved to bundžiņu, kas lai zina, kas iekšā?” smejot par mākslīgo apsēklošanu stāsta saimnieks. Tagad kūtī daļa govju ir uzlabotas Latvijas brūnās, noturīgākas pret slimībām.
Bitenieku arvien
vairāk
Saimniecībā ir arī deviņas bišu saimes. Ar tām varētu veikties labāk, jo slimību dēļ medus ienesums nav liels. Arņa tēvs bijis liels biškopis, tāpēc dēls jau bērnībā izbaudījis, kas ir bišu kodums. Saimniece gan bitēm iet ar līkumu. Vairāk bišu necenšas turēt, kaut ar 50 saimēm, iespējams, ienākumi būtu lielāki. Govis gan tad būtu jālikvidē. Kamēr saimju maz, šad tad var noslinkot un uz dravu regulāri neaiziet, bet tas bitēm nepatīk. Viņas, tāpat kā jebkurš lopiņš, pierod pie regularitātes. To, ka mūsdienās laukos arvien vairāk izvēlas nodarboties ar biškopību, pierādījis nesen rīkotais seminārs Aizkraukles pilsētas sākumskolā. Mācību klase bijusi par mazu, un zinības alkstošajiem nācies pārcelties uz sarīkojumu zāli. Lekcijas bijušas vērtīgas, īpaši, kad runāts par bišu ārstēšanu. “Tad visi taisām mutes vaļā un ķeram vārdus,” saka Arnis.
Saimniecībā ar varikozi nespējot cīnīties. Rudenī, kad bites liktas ziemot, vienā no stropiem medus bijis glīti atstāts, bet pašu saimnieču — nevienas. To saucot par bišu pazušanu. Kad jūtot, ka vairs nav labi, lai neaplipinātu ar slimību citas, slimās aiziet no stropa.
***
Ar bitēm nekad neko skaidri nevar zināt, bet par pēdējo mēnešu laikā notikušajām zemnieku protesta akcijām, cīnoties par taisnīgām subsīdijām, Arnis saka: pret importētām precēm varētu cīnīties ar bezkaunīgām metodēm — aiztaisīt robežu ciet un nelaist nevienu iekšā. Bet latvieši nav bezkaunīgi, tāpēc Savienībā visiem jābūt vienādiem noteikumiem.
