Aizkraukles 1. vidusskolā absolventu salidojums katru gadu notiek tiem audzēkņiem, kuri skolu pabeiguši pirms 50, 45, 40, 35, 30, 25, 20, 15, 10 un 5 gadiem. Ik februāri savu bijušo skolu apciemo citi audzēkņi.
Šoreiz bija ieradušies ap 70 absolventu. Skolas direktore Irina Bakuļina, viņus uzrunājot, novēlēja ikvienam kaut mirkli izjust skolas gadu agrāko gaisotni. Kādas klases bijušie audzēkņi skolai uzdāvināja egles stādu un novēlēja, lai egle pie skolas labi ieaugtos un kuplotu. Citi bija atveduši “Āfrikas egli” — palmu. Absolventi bija arī sagādājuši dāvanas, ko palikt zem abām eglēm. Bet vislielākā dāvana bija skolotājiem teiktie pateicības vārdi.
Jeļena Kuzņecova bija atbraukusi pat no Azerbaidžānas, no Baku, kur viņa dzīvo un strādā. “Skolu absolvēju pirms 10 gadiem. Pirms pieciem gadiem uz salidojumu netiku, bet toreiz apņēmos uz savas izlaiduma klases 10 gadu jubileju noteikti ierasties. Lai gan Aizkraukli un Baku šķir ap 3000 kilometru, šoreiz man tas izdevās,” viņa stāsta. “Skola man ir ļoti mīļa, es no sirds vēlējos atkal satikt klasesbiedrus un skolotājus. Sākumā domāju, ka, ienākot skolā, raudāšu, tomēr asaras pārvērtās lielā priekā. ”
“Mēs kopā esam kopš 5. klases,” stāsta Antoņina un Jevgenijs Ušakovi. “Skolu pabeidzām pirms četrdesmit gadiem, apprecējāmies. Mūsu klase turas kopā vēl tagad — vienmēr ierodamies kuplā skaitā, bet pēc svinīgā pasākuma dodamies pie kāda no klasesbiedriem. Stāstām, kā mums katram pēdējos piecos gados ir klājies.”
Bijušajiem audzēkņiem interesantu humoristisku uzvedumu par pasaules galu un ekstrasensu cīņām bija sagatavojuši tagadējie vidusskolēni. Viņi novēlēja nepaļauties uz pareģiem, bet katram savu sapni īstenot pašam. Absolventus iepriecināja skolas rokgrupa — Vitālijs un Iļja Oblakovi, Romāns Selezņovs un Maksims Stepankovs. “Mums pēc apmēram trīsdesmit gadu pārtraukuma atkal ir sava rokgrupa,” zālē redzot kādreizējās rokgrupas pārstāvi, sacīja skolas direktore.