Pagājusī nedēļa Latvijā bija saistīta ar eiro. Saeima galīgajā lasījumā pieņēma eiro ieviešanas likumu, un tas nozīmē, ka no nākamā gada 1. janvāra Latvijā eiro būs. Emocionāli man, protams, tuvāks ir lats, bet lēmumu, kādu valūtu valstij izvēlēties, es tomēr atstātu gudru un godīgu profesionāļu ziņā.
Tikai sirdī nedaudz šaubos — kā intereses viņi aizstāv? Vai tiešām mūsu visu? Nav īstas pārliecības, vai lēmums ieviest eiro politiķiem ir tik nesavtīgs. Tomēr domāju, ka šis jautājums nebūtu jāizlemj referendumā, jo arī tā būtu tikai emocionāla izvēle. Katrs iedzīvotājs jau nevar iedziļināties visā, savā jomā ikvienam daudz jāzina un jāuzņemas atbildība. Katram jādara darbs savā “lauciņā”. Man eiro ir nācies lietot, dodoties uz citām valstīm. Vairākkārt esmu bijusi Horvātijā, un tur nav problēmu norēķināties divās valūtās — viņu nacionālajā un eiro. Tā ir arī citās valstīs, un tas ir tik vienkārši. Kāpēc Latvijā tā nevar būt?
Daudz diskutē par minimālo algu valstī. Tiesībsargs Juris Jansons pat gatavs vērsties Satversmes tiesā, lai panāktu minimālās algas pārskatīšanu. Valdībā atzīst, ka nevaram to atļauties. Tomēr domāju, ka mūsu valsts atļaujas lietas, ko patiesi nevaram un nevajadzētu, bet tās, ko vajag, nez kāpēc neatļaujas. Palielināt minimālo algu nevar, bet bagātajiem palielināt nodokļus arī ne. Nevaram zināt visas aizkulises, kāpēc tiek pieņemti dažādi lēmumi, bet minimālā alga Latvijā patiesi ir maza, jo no tās nevar izdzīvot.
Nesen izskanēja ziņa, ka Izglītības un zinātnes ministrija plāno nosūtīt izglītības atašeju darbam Īrijā vai Lielbritānijā. Domāju, ka vidē, kur latvieši dzīvo ļoti koncentrēti, tas būtu svarīgi, lai saglabātu latvietību. Iespējams, latviešu kopienās ārzemēs tomēr pietrūkst tādu cilvēku, kuri uzņemtos iniciatīvu veicināt nacionālo izglītošanos. Man pazīstamie cilvēki, kuri devušies uz ārzemēm, dzīvo vietās, kur ir maz latviešu. Katrā ziņā izglītību Latvijā iedzīvotāji vērtē augstāk nekā, piemēram, Īrijā. Vai šāds izglītības atašejs palīdzēs risināt situāciju? Grūti pateikt, tomēr mēģināt vajag.
Ikdienā cenšos distancēties no lietām, kuras tik un tā nevaru ietekmēt, tāpēc politiskajiem procesiem daudz līdzi nesekoju. Esmu arī pārāk aizņemta savā tiešajā darbā. Nu jau vienpadsmit gadu strādāju par ārstnieciskās vingrošanas un peldēšanas skolotāju Aizkraukles pagasta sākumskolā, kur vadu arī individuālās fizioterapijas nodarbības gan skolā, gan pirmskolā. Man ir arī līgumdarbs Skrīveru sociālajā dienestā, kur vadu ārstniecisko vingrošanu Skrīveru dienas centrā. Paralēli mācos Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātē, turpinot fizioterapijas studijas, un paralēli veidoju savu privātpraksi Aizkrauklē, salonā “Smaidas”. Savulaik piecus gadus studēju pediatriju Rīgas Medicīnas institūtā, bet studijas diemžēl neizdevās pabeigt. Vēlāk mācījos koriģējošo vingrošanu Liepājas pedagoģijas akadēmijā, tad pabeidzu Sporta akadēmiju, tomēr sapratu, ka labāko izglītību fizioterapijas jomā Latvijā var iegūt vienīgi Stradiņa universitātē. Tagad darbā noder viss apgūtais. Man sirdslieta ir bērni, kaut gan strādāt varbūt vieglāk ir ar pieaugušajiem, jo viņi parasti ir ļoti labi motivēti sadarbībai. Bērnam “var piekļūt” caur rotaļu, kas viņu aizrauj un ieinteresē.
Cilvēki bieži vien neapzinās, kāpēc fizioterapija viņiem vajadzīga, ja līdz šim bez tās dzīvojuši. Diemžēl dzīvesveids šodien ir tik mazkustīgs, ka bieži vien bez skaidri izstrādātas programmas un speciālista atbalsta ir grūti uzlabot savas dzīves kvalitāti vai panākt veselības uzlabošanos. Bērni pēc dabas gan ir kustīgi, bet laikmets šobrīd ir viltīgs, un viņus arvien vairāk piesaista dators vai televīzija. Traucēta ir ne tikai savstarpējā saskarsme, bet arī ķermeņa kustība. Bērnam dienā vajag vismaz četras stundas kustēties un elpot svaigu gaisu. Ja tā nav, cieš viss ķermenis, un pirmie izpaužas stājas traucējumi, kas vēlāk rada sāpes. Diemžēl dažiem tās nereti ir jau bērnībā.
Liela problēma ir apavi, ko fizioterapeiti mēdz dēvēt par mazajiem kāju “zārciņiem”. Principā tādi ir jebkuri apavi, tāpēc biežāk jācenšas staigāt bez tiem. Lai arī daudzi vecāki uzskata, ka bērniem jānēsā apavi ar supinatoriem, tomēr pēdējo gadu pētījumi atklāj, ka tiem, kuri to ļoti centīgi darījuši, mēdz būt lielākas kāju problēmas nekā pārējiem. Savulaik mācījos pie Latvijā zināmās ārstes rehabilitoloģes docentes Zinaīdas Kasvandes, kura kategoriski iebilda pret supinatoriem. Ja apaviem tie ir, kāju muskulim mazāk darba, un ar laiku tas negrib strādāt. Pieredze bieži vien nāk sāpīgi — gribējām, kā labāk, iznāca… kā vienmēr. Šīs palīgierīces jāizvēlas gudri. Individuāli izveidoti supinatori noteikti noder, ja pēdām ir nopietnas problēmas un ir fiziskā slodze. Tomēr arī tad tie nav lietojami pilnīgi visu laiku.
Apbrīnojami ir tas, cik bērni labi padodas fizioterapijai un kā viņu ķermenītis atsaucas katram pareizam stimulam. Reizēm ir tā, ka cilvēks galvā vēl nav sapratis, kas jādara, bet muskulis jau reaģē un ieņem pareizo pozu. Fizioterapija mani ļoti fascinē. Cilvēka ķermenī ir medicīniskas problēmas, kas bieži vien nav aizsniedzamas ar zālēm, bet, prasmīgi lietojot fizioterapiju, varam atgūt jau zaudēto funkciju un atbrīvoties no traucējuma, kas bieži ir iemesls hroniskam diskomfortam un sāpēm. Arī veģetatīvo nervu sistēmu, kuras traucējumi ir bieža diagnoze mūsu laikmetā un kuras ārstēšana ir liela problēma, var pozitīvi stimulēt ar noteiktām kustībām un norūdīšanos. Pati aktīvi nodarbojos arī ar nūjošanu, mācu to citiem. Kopš atklāju šo nodarbi, gribas to darīt katru dienu. Tā lieliski atjauno darbaspējas. Kad ir brīvs brītiņš, Skrīveros, kur dzīvoju, gar Daugavu abi ar suni nostaigājam pāris kilometru.
Pagājis jau gada pirmais mēnesis. Tas ir noticis tik ātri, ka jāsecina — laiks ļoti steidzas, gribētos dzīvot lēnāk, bet diemžēl nav tādu iespēju. Man universitātē šajā laikā bija sesija. Tā bija tik saspringta, ka nesaprotu, pa kuru laiku dienas paskrējušas. Aizvadītajā nedēļā bija arī ļoti nopietns eksāmens, kuru nokārtoju sekmīgi, iegūstot astoņas balles. Par to ir liels gandarījums.
Gribētos, lai ikdienas steigā vairāk laika izdotos pavadīt ar saviem tuvajiem cilvēkiem. Lai nav jātaisnojas, ka atkal kādu sestdienu nevarēšu būt ar viņiem kopā, jo man ir kursi, lekcijas un darbs. Kopā mums visiem patīk slēpot, peldēt, ko cenšamies darīt pēc iespējas biežāk. Tā ir lieliska atpūta saspringtajā ikdienā.
