Tādas lietas kā mormiškas, sardziņi, ziemas vizuļi, auklas un citi sīkumi ir ziemas copes panākumu atslēga. Piemēram, atceros, ka vēl pirms gadiem 20 varēja mierīgi vilkt mazo ziemas raudiņu lomus lielā daudzumā ar 0,2 milimetru auklu, bet pamēģini to izdarīt tagad. Protams, galīgi tukšā jau nepaliksim, bet diemžēl vai par laimi ar rupjiem rīkiem vairs ‘‘nav aršana’’.
Šoreiz mazliet salīdzināšu ierindas makšķerniekus ar sporta makšķerniekiem, nevis mēģināšu pirmos ‘‘nolikt’’ līdz ar sniegu (zāli), bet gan izskaidrošu vairākas patiesības, pie kurām var nonākt, tikai un vienīgi intensīvi nododoties savam iemīļotajam atpūtas veidam, bet, ja to vēl apvieno ar sportu un sacensībām, tad praktiski tukšā no aizsalušas ūdenskrātuves mājās atgriezties ir ļoti grūti.
Mormišku izvēle
Par ļoti labām un kvalitatīvām Eiropā tiek uzskatītas krievu meistaru darinātās mormiškas. Tur vismaz pēdējo 10—15 gadu laikā ir bijuši un ir izcili meistari. Uz aci, salīdzinot ar pašmāju darinājumiem, it kā īpaša starpība nav jūtama, bet pietiek paņemt šo mazo māneklīti un aplūkot caur palielināmo stiklu, kā atklājas ļoti būtiska starpība. Perfektas līnijas, teicami apstrādātas kantes, ļoti pareizas formas, augstas kvalitātes smalki āķīši. Lai mormiška pareizi ‘‘spēlētu’’, arī pareizi aprēķināta un atzīmēta piesiešanas vieta.
Joprojām gaisā virmo strīdi par krāsu izvēli. Lūk, ar to tad arī sāksim vērot atšķirības starp sporta makšķerniekiem un amatieriem. Uzreiz teikšu, ka sporta makšķerniekiem vismaz 95% no visa mānekļu arsenāla ir standarta klasiskās krāsas, tie nav vis krāsoti, bet gan niķelēti. Tātad kapars, zelts, sudrabs un tumšais tonis, kas ir kaut kas starp melnu un pelēku. Krāsotās mormiškas tiek izmantotas tikai ļoti retos gadījumos, kad ir pilnīga necope un jāsāk nodarboties ar eksperimentēšanu. Savukārt ierindas makšķernieki ļoti daudz izmanto krāsotās mormiškas. Starp citu, arī es, kad vēl nestartēju sacensībās, gāju ikdienas copē un izmantoju dažādus krāsojumus. Neteikšu, ka ķērās slikti, taču man pietika ar pirmo Latvijas čempionātu, lai saprastu, ka priekšroka tomēr dodama dabiskajām krāsām.
Nedaudz par āķiem. Pateikšu pavisam vienkārši: garāks un tievāks kātiņš būs pareizā izvēle. Jā, varu piekrist, ka āķis vieglāk zivs mutē salieksies, bet kvalitatīvu preci var arī atliekt atpakaļ, turklāt nebūt nedeformējot mormišku. Liela priekšrocība smalkam āķītim ir arī tad, ja zivs ir kaprīza un nav vajadzības pēc liela, resna motiļa, bet gan tieši otrādi — nepieciešams uz āķa uzspraust kaut ko ļoti nelielu un smalku. Tas viss, protams, domāts smalkai zivij līdz aptuveni 300 gramiem, un tādas pārsvarā ir mūsu lomos ziemas laikā. Pavisam cita lieta ir tad, ja sākam lūkoties brekšu, lielo asaru vai raudu virzienā.
Sardziņu dažādību vērtējot
Latvijas tirgū, neapšaubāmi, pirmo vietu ieņem lavsāna darinājumi. Īsāki, resnāki, garāki un plānāki — tādi tie ir nopērkami copes lietu veikalos. Taču liela daļa sportistu sardziņus gatavo paši. Materiāls, neteiksim, ka ļoti dažāds, taču atšķirīgs. Nosaukšu dažus piemērus. Dokumentu mapītes materiāls — dažāda biezuma un stin-
gruma, pārsvarā caurspīdīgs, bet, kad tiek piegriezts pēc pareizās ‘‘šnites’’ un desmitkārt pārbaudīts attiecībā pret to vienīgo mormišku, kam tas būs paredzēts, tiek praktiski vienmēr nokrāsots pēc katra personīgās gaumes. Tas gan netiek darīts skaistuma pēc, bet ņemot vērā laika apstākļus.
Gan jau esat ievērojuši, ka arī vasarā saulainā vai mākoņainā dienā pludiņa krāsai ir liela nozīme. Visbiežāk sardziņus iekrāso melnus, jo kā ledus, tā sniegs tomēr ir baltā nokrāsā. Protams, šādu sardziņu pagatavošana paņem daudz laika un, kā jau teicu, tiek ‘‘piedzīts” vienai vienīgai mormiškas lieluma un svara kategorijai. Taču darbs atmaksājas ar uzviju. Lielākās problēmas rodas ar auklas caurlaidības riņķiem vai caurdurtiem caurumiņiem, jo sportisti, kā zināms, izmanto supertievas auklas. Es teiktu pat tā, ka odam šis tas ir resnāks. Līdz ar to mazākā auklas aizķeršanās var beigties ar pārrāvumu.
Auklu
diagnostika
Sporta makšķerniekiem praktiski resnākā aukla ir 0,08 milimetru. Būtībā tā jau skaitās kā tauva un tiek izmantota tikai tajos gadījumos, kad zivs tiešām ir ļoti aktīva. Visbiežāk izmantojamās mačos ir 0,04—0,06 milimetru. Daudzi jautās, bet ko ar to var izvilkt, ja pat auklas raksturojumā skaidri un gaiši rakstīts, ka vairāk par kilogramu izvilkt nav iespējams? Es pat teiktu, ka nav iespējams izvilkt pat puskilogramīgu zvīņnesi, jo papīrs jau pacieš ļoti daudz.
Patiesība ir pavisam citāda. Ir standarta auklas, ko pērkam veikalos par pāris latiem 25—30 metru, un ir pavisam citas kvalitātes auklas, kam 25 metri maksā jau ap 6—10 latiem. Tas, protams, nenozīmē, ka nopirksim šādu auklu un nu tik vilksim. Pārsvarā visu nosaka makšķernieka meistarība un pareizi sagatavota makšķerīte. Sportists, kam aiz muguras ir vismaz trīs, četras sacensību sezonas, iemanās ar 0,06 milimetru aukliņu izvilkt breksi līdz kilogramam.
Taktiskās gudrības
Daudziem ziemas copmaņiem ir pilnīgi skaidrs, ka ziemas mēnešos zivs ir ļoti kūtra un tātad viņa ir jāmeklē. Var aiziet līdz pilnīgam absurdam, ka ezerā ar pilnīgi vienādu dziļumu sēž blakus divi profesionāli copmaņi un uz viena izvilktām divām zivīm otrs atbild ar piecām līdz sešām. Kā parasti rīkojas ikdienišķs makšķernieks? Atnāk uz ūdenskrātuvi, izvēlas vietu, izurbj vienu āliņģi un sāk copēt. Ja nekas nenotiek, mēģina kādā citā vietā, bet atkal ar vienu ledus caurumu. Sacensībās nereti atļautajās trijās stundās sporta makšķernieks izurbj ap 60 āliņģu. Turklāt katrā notiek arī zivs iebarošana. Reālākais variants ir metodiska shēma, pēc kuras, lai noteiktu zivs atrašanās vietu, sākumā izurbj aptuveni 10 āliņģu. Katrā no tiem zivis pēc kārtas tiek nedaudz iebarotas. Te varētu uzsvērt, ka nedaudz, jo iebarojamās barības ziemā daudz nav vajadzīgs, zivs nav tik aktīva uz barošanos, kā tas ir vasarā. Kad šie āliņģi iebaroti, sākam ar pirmo. Pie katra pietiek apstāties uz aptuveni trim minūtēm un jau būs skaidrs, kas apakšā notiek. Šādā veidā var shematiski pāriet lielu rajonu un, ja vien zivij būs luste ar jums draudzēties, tad bez loma nepaliksiet.
