Ivetas Dūmas skolasbiedri viņu allaž uzskatījuši par drosmīgu sievieti, kura var paveikt, ja ne gluži visu, tad ļoti daudz. Viņa gan atzīst, ka viena lieta dzīvē tomēr biedē — intervijā stāstīt par sevi. Šo nedrošību kopīgi pārvaram, jo ar Ivetu par daudz ko var runāt. Lai arī ikdiena kopā ar ģimeni tagad paiet Rīgā, viņai ir cieša saikne ar dzimto pusi — Rīteriem. Tur viņa kopā ar domubiedriem rīko sacensības sporta laukumā, kas izveidots piemājas zemesgabalā, bet uz kaimiņa dīķa ledus — hokeja sacensības. Tā kā esam pazīstamas jau sen, uzrunāju Ivetu ar “tu”.
Tomāti želejā
pareizajā vietā
— Kāpēc tev ir būtiski nepazaudēt Rīterus?
— Lai bērniem būtu lauki, kur aizbraukt. Arī tad, kad pēc skolas beigšanas devos uz Rīgu, Rīteros esmu viesojusies regulāri, izņemot pāris gadu, kad ar vīru dzīvojām ārzemēs, jo viņam bija darbs vispirms Bosnijā un pēc tam Slovēnijā. Vēlāk bija iespēja arī turpmāk palikt Slovēnijā vai doties uz Ameriku, bet vecākajam dēlam Ernestam vajadzēja sākt iet 1. klasē. Tad sapratām, ka vēlamies, lai viņš to dara Latvijā, un atgriezāmies. Tā saikne ar dzimto pusi kļuva vēl ciešāka. Mana bērnība gan vairāk pagājusi Pļaviņās, kur daudz laika pavadīju pie vecāsmātes. Kopš viņa aizpērn aizgāja mūžībā, Pļaviņās esmu retāk.
— Kāda loma tavā dzīvē bijusi vecaimātei?
— Viņa man pratusi iemācīt dzīvē svarīgākās lietas. Vecāmāte savulaik strādāja pilsētas ēdnīcā par kasieri, un, atceros, ne brīdi nebaidījās atļaut man mācīties strādāt. Kad man bija pieci vai seši gadi, ēdnīcā palīdzēju klāt viesību vai bēru mielasta galdus. Kad ģimenē bija kādi svētki, es servēju auksto galdu, jo zināju, kur pareizi likt gaļu un kur tomātus želejā. Kā bērns izmēģināju strādāt arī pie kases. Agri iemācījos skaitīt ar skaitīkļiem un kases aparātu. Ja ēdnīcā ienāca kāda pazīstama tante, drīkstēju viņai izdot naudas atlikumu. Vecāmāte nekad nebārās un prata visu labi paskaidrot. Domāju, ka tagad bērniem pietrūkt iespēju mācīties strādāt. Mēs savulaik visas vasaras to darījām. Tagad šķiet — ja kādā uzņēmumā ieraudzīs strādājam bērnu, noteikti būs kāds, kas to uzskatīs par nepareizu rīcību. Lai gan — kā citādi var iemācīties strādāt?
Turnīru gaida gadu
— Kā radās iecere atbalstīt sportiskās aktivitātes Rīteros?
— Viss sākās ar triatlonu. Vasarā bijām atbraukuši ciemos, un mums šī ideja iepatikās, tāpēc vēlāk iesaistījāmies sacensību rīkošanā. Viens jau neko nevar izdarīt, un galvenais ir cilvēki apkārt, kuriem varu piezvanīt un kuri nesaka “nē”. Tas ir fantastiski, ka dažs var “pārbīdīt” savus darbus un citus pasākumus, lai būtu te un palīdzētu. Arī novada pašvaldība atbalsta, sacensību uzvarētājiem piešķirot diplomus un medaļas. Būtiska ir Raimonda Baltiņa palīdzība, man patīk, ka viņš visas sportiskās lietas prot secīgi sakārtot. Neko nevarētu izdarīt bez vīra Edgara atbalsta. Arī viņš nekad nesaka “nē” manām idejām. Vīra darbavieta piešķir konkrētu naudassummu uzvarētāju balvām. Hokejistiem tās jau piekto gadu pērkam veikalā “Hokeja pasaule”, kur arī nereti piešķir dāvaniņas šim pasākumam. Tā ka dalībnieki zina — lai vai kurā vietā komanda paliks, balvas būs. Kaut vai sīkumiņš, bet bērniem tas ir svarīgi. Viņi šo turnīru ir gaidījuši gadu un laukumā cīnās ar lielu azartu. Domāju, ka pieaugušajiem svarīgas nav balvas, bet iespēja spēlēt.
Ivetas vīrs Edgars piebilst, ka arī pats pusaudža gados izjutis, cik nozīmīgs izaugsmē ir apkārtējo atbalsts, kas nereti paver daudz lielākas iespējas. Edgars savulaik nodarbojās ar hokeju un mācījās Rīgas hokeja sporta skolā. Viņš uzskata — ja kopā ar Ivetu tagad ir iespēja palīdzēt citiem, vajag to darīt. Edgara dzimtā puse ir Siguldā, bet tagad viņš sevi jau uzskata arī par rīterieti.
Gribi spēlēt — notīri ledu
— Vai vietējie bērni ziemā tīra dīķa ledu, lai spēlētu hokeju, vai tikai gaida, kad viņus aizvedīs uz kādu ledushalli?
— Noteikti. Mums ir noruna — ja gribam turnīrus, ledus ir jānotīra un pēc tam viss jāsakārto. Tāpat arī triatlonā — pašvaldība nopļauj zāli sporta laukumā, bet visu sakārtojam paši. Mēģinām virzīt, lai viņi paši iesaistās, un atsaucība ir. Ja bērniem saku — piedalīsimies lielajā sakopšanas talkā, nav bijis tā, ka es viena pati tur eju ar maisu un vācu atkritumus. Atnāk vismaz 10 vai 20 bērnu un dažkārt arī kāds pieaugušais. Reizēm gaidām Lielās talkas dienu, bet citreiz jau agrāk sakopjam Rīteru centru un karjera apkārtni, kur bērni iet peldēties. Ir ļoti svarīgi, ka varam no Rīteru bērniem izveidot komandu un aizvest uz Pļaviņu novada sacensībām, jo ne visiem ir iespēja pašiem to izdarīt. Līdzi vedam arī velosipēdus un pēc kārtas startējam, jo visiem to nepietiek. Vispār jau novada sacensībās rīteriešiem jāpiešķir pirmā vieta, jo viņi parasti piedalās visos sportaveidos. Protams, komandā vairāk ir bērnu, bet pievienojas arī pa kādam pieaugušajam.
Hokejista cimdi vai dūraiņi
— Kas tev pašai šajā procesā ir saistošākais?
— Vislabākais ir tas, ka ģimene šo dienu var pavadīt kopā. Nevajag ne dārgu velosipēdu, ne apģērbu, bet vari atnākt, paņemt kaut vai manu riteni un startēt. Arī hokejā neviens neskatās, vai kājās ir populāro firmu slidzābaki, rokās īstie hokejista cimdi vai vienkārši dūraiņi. Tas nevienam nav svarīgi. Atceros ģimeņu spartakiādes, kādas kolhozos bija padomju laikā. Patiesi izbaudīju to, ka varu būt kopā ar savējiem. Man, bērnam, ļoti patika vērot, ka arī mamma un tētis skrien vai met bumbiņu, arī viņiem kaut kas padodas vai neiznāk. Tagad man reizēm negribas startēt triatlonā un katru reizi ir jāsaņemas, lai to izdarītu. Kad tomēr pieveicu to gabalu ar velosipēdu, es jūtos tik lepna!
— Vai visur iesaistās arī jūsu bērni?
— Protams. Ernestam patīk sportot, un arī meita Herta izmēģina dažādus sportaveidus. Protams, visiem gribas uzvarēt, bet tam pamazām pārkāpjam pāri. Liels atbalsts ir māsas dēls Edgars. Viņš arī ir liels aktīvists un palīdz rīkot šos sportiskos pasākumus. Lai arī puisim ir tikai 17 gadu, uz mazo Edgaru, kā mēs ģimenē viņu dēvējam, vienmēr var paļauties. Labi, ka Rīteros ir sporta laukums. Bērni tur pavada visu dienu. Varbūt tāpēc Rīteros nav izdemolēta autobusu pieturvieta vai apzīmētas sienas. Viņiem ir, ko darīt, un komandās apvienojas dažādu vecumu bērni. Lielākie nepaziņo, ka nespēlēs kopā ar sīkajiem, jo viņi neprot labi servēt bumbu. Laukumā var iziet un spēlēt ikviens. Ja kāds atbrauc ciemos un uzvedas tā, kā nevajadzētu, vietējie aizrāda, ka ar automašīnu nedrīkst braukt pa zālīti vai bļaustīties.
Studē uz pilnu slodzi
— Kā to visu var savienot ar ikdienu?
— Šobrīd nestrādāju, bet nebija lielu problēmu arī tad, kad to darīju. Tagad esmu pilna laika studente — mācos Rīgas Stradiņa universitātē un būšu sociālā darbiniece. Savulaik esmu mēģinājusi strādāt un studēt, bet tad sapratu, ka visbiežāk šādā salikumā cieš tieši studijas. Tāpēc ģimenes sapulcē vienojāmies — ja vēlos iegūt augstāko izglītību, būšu tikai studente. Saprotu, ka tagad pret mācībām man ir daudz nopietnāka attieksme nekā tikko pēc vidusskolas. Tā ir pavisam cita, daudz augstāka, kvalitāte.
— Kāpēc tieši sociālā joma?
— Pirms tam ilgu laiku nostrādāju loģistikā. Sāku to darīt 1996. gadā un visu iemācījos kursos, apgūstot gaisa un jūras kravu konteineru loģistikas specialitāti. Sociālo jomu izvēlējos, jo gribu uzzināt, kā šis darbs notiek dažādos līmeņos. Jo vairāk mācos, jo vairāk rodas šaubas, vai varēšu strādāt kā sociālā darbiniece, vai būšu pietiekami zinoša. Mani vairāk interesē preventīvais sociālais darbs. Taču jebkurā brīdī varu atgriezties arī loģistikā. Tā ir fantastiska profesija, kurā iegūtās zināšanas palīdz arī tagad. Loģistika iemāca sakārtot un noorganizēt dažādas lietas — kā kravu veiksmīgi nogādāt no viena punkta līdz paredzētajai vietai. Tas pats notiek jebkurā dzīves jomā. Ja vēlies kaut ko veiksmīgi noorganizēt, jābūt labai loģistikai. Tas noder arī sociālajā darbā, jo jābūt skaidram katram rīcības punktam.
Uz operu ar savām sviestmaizēm
— Esi daudz ceļojusi un vari salīdzināt dzīvi citās valstīs un Latvijā. Kāda tā tev šķiet?
— Cenšos presē nelasīt publikācijas, kur ir viedokļi par citām valstīm, jo tas tomēr ir kāda cilvēka subjektīvs uzskats. Ja es kur braucu, tad neizvirzu tai vietai savas pretenzijas, bet pieņemu, kāda tā ir. Mums pašiem arī nepatīk, ja kāds negatīvi raksta par Latviju, lai gan ir lietas, kuras gribētu citādākas. Šobrīd vīram darbs saistīts ar Baltkrieviju, un arī es tur esmu bijusi. Reizi gadā cenšos aizbraukt uz kādu izrādi Minskas operas un baleta teātrī, kas ir fantastisks. To apmeklē arī daudz bērnu. Reiz teātra kafejnīcā blakus sēdēja skolēnu grupa. Viņi izņēma no somām savas sviestmaizes, limonādi un paēda. Domāju, ka mūsu Nacionālās operas kafejnīcā nekas tāds nebūtu iespējams, pat sporta hallēs vīd uzraksti — “Ar savu pārtiku neienākt!”. Tādā ziņā Minskā tiešām pieredzēju to, ka māksla pieder tautai, kā savulaik teikts tik populārajā sauklī. Cilvēki ir izpalīdzīgi, un es nekad tur neesmu jutusies ierobežota vai apdraudēta. Nevajag jaukt politiskos procesus ar sadzīvi. Katra ceļš uz labklājību taču ir atšķirīgs.
— Ko vajadzētu mainīt?
— Ceļojot domāju arī par Latvijas ģimeņu iespējām — cik reāli ir kādai rīteriešu ģimenei aizbraukt uz Rīgu? Autobusos bērnu biļete ir tikai līdz septiņu gadu vecumam, bet koncertos tādu lielākoties nav vispār. Piemēram, Berlīnē biļetes cena sabiedriskajā transportā atkarīga no pasažieru vecuma. Bet Latvijā Saeimas komisijas un apakškomisijas tikai spriež, ierosina un izskata, kā atbalstīt ģimenes ar bērniem, tā vietā, lai kaut ko konkrētu pieņemtu ilgtermiņā.
Labākā uzslava
— Rīt Pļaviņu novada ģimnāzijā ir žetona vakars. Kādas tev ir atmiņas par šo skolu, ko savulaik pati absolvēji?
— Vienmēr esmu teikusi, ka man patīk atcerēties skolas laiku, jo tur jutos labi. Iegūtas zināšanas, kas dzīvē daudz palīdzēja. Skola man saistās galvenokārt ar konkrētiem skolotājiem, piemēram, ar Maiju Baklāni psiholoģijā un pasaules literatūrā, vācu valodā ar Ilzi Seipuli un Elvīru Ņikiforovu matemātikā. Ļoti labi zināju reizrēķinu, bet citādi šajā priekšmetā man tik labi neveicās. Nekādi nesapratu, kāpēc, saskaitot x un y, iznākumā jāiznāk skaitlim četri? Mana matemātikas skolotāja saprata, ka dažiem šajā priekšmetā ir labākas spējas, bet citiem — nē. Pēc skolas beigšanas, satiekot viņu, mēs parasti jokojām, vai esmu jau sākusi studēt ekonomiku… Ja, aizejot uz žetona vakaru, vēlies satikt savus skolotājus, tā skolai ir augstākā uzslava. Domāju, ka bērnam ir svarīgi būt lepnam par to, kurā skolā viņš mācās.
