Mārītes Purkalnes dzimtā puse ir Odzienas pagastā, bet nu jau nedaudz vairāk kā 40 gadu viņa dzīvo Iršos. Kādreiz strādājusi būvbrigādē, fermā, tagad vienpadsmit gadu ir auklīte.
Krāsotājas iemaņas noder
Mārītes dzimtā puse ir Odzienā, Iršos viņa dzīvo kopš 1972. gada, kad pēc skolas absolvēšanas sāka strādāt būvbrigādē. “Gribēju iet uz Daugavpili, dzelzceļnieku tehnikumu, bet redzes dēļ mani nepieņēma,” atminas Mārīte. “Nolēmu tā — kura skola pirmā trāpīsies, tur arī mācīšos. Tā nu iznāca, ka aizgāju uz Limbažiem un izmācījos par krāsotāju — apmetēju. Nemaz nenožēloju, tagad, ja mājās jātaisa remonts, nav nekādu problēmu, zināšanas noder.”
Iršos tolaik piedāvāja dzīvokli, tas bija viens no noteicošajiem iemesliem, kādēļ Mārīte nokļuva tieši te. Pirmos gadus strādāja būv-brigādē, kas lielākoties remontēja dzīvokļus, pēc tam daudzus gadus govju fermā. Toreiz solīja, ka tiem, kuri fermā nostrādās 20 vai 25 gadus, būs iespēja pensionēties 50 gadu vecumā, bet nāca deviņdesmitie gadi, pārmaiņu laiks, fermas likvidēja, un no tā nekas neiznāca.
Nu jau 11 gadu irsiete strādā par auklīti pirmsskolas grupiņā bērnunamā. Mārīte teic, ka mūsdienās bērni jau četru piecu gadu vecumā zina savas tiesības. “Ar to viss būtu kārtībā, tomēr jāzina ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Vispār ar bērniem ir ļoti viegli, saprotos labi,” savu pašreizējo darbu vērtē Mārīte. “Saka jau, ka bērniem veci cilvēki nepatīk, bet man vēl neviens mazais neko tādu nav teicis, tad jau laikam vēl nav tik traki.” Strādājot par auklīti, pirms gadiem desmit Mārīte satika Valentīnu, savu jaunāko dēlu.
Ģitārspēli izvēlas pats
Valentīnam bija aptuveni pieci gadi, kad viņam izdevās atrast sev mammu. Puisēns sāka apmeklēt piecgadnieku grupiņu un drīz ciemojās pie auklītes mājās, vēlāk palika arī brīvdienās. “Kaut kā viņš tā iesāka, pieķērās man un es viņam,” stāsta Mārīte. “Vēlāk abi ar vīru nokārtojām dokumentus par aizbildniecību.”
“Visādi mums ir gājis,” atklāj Mārīte. “Kad puikam bija 12 un 13 gadu, tad bija grūtāk, kā visiem pusaudžu vecumā. Ir jau tā, ka sabaramies, sadusmojamies, bet tagad Valentīns paaudzies, mainījies, kļuvis daudz patstāvīgāks, atbildīgāks. Viņš ļoti labi saprotas ar maziem bērniem. Kad atnāk vecākā dēla puika, mans mazdēls Tomass, abi spēlējas un dauzās. Arī manas māsas mazmeita, kad ierauga Valentīnu, smaida pa gabalu.”
Valentīns mācās 8. klasē, nākamais būs pēdējais mācību gads pamatskolā, jādomā, kurp doties tālāk. Iespējams, puisis savu nākotni saistīs ar mūziku, jau otro gadu viņš Koknesē pie Druvja An-driksona apgūst ģitārspēli un mācās dziedāt. “Mūzikas skolā nepiedāvā mācīties spēlēt šo instrumentu.Valentīns pats atrada iespēju, sarunāja, un vīrs viņu divas reizes nedēļā ved uz nodarbībām,” stāsta Mārīte. “Talants viņam ir. Vēl jau īsti nezina, ko tieši darīs, grib pabeigt vidusskolu, “galva” jau laba, bet censties varētu vairāk.”
Būs
tētis, mamma un māja
“Ja ikdienā neredz savām acīm, tad nejūt, ka Latvijā ir liels skaits bērnunamu un cik daudz tajos bērnu,” domā auklīte. Viņa arī uzskata, ka daudzi varbūt vēlētos dot iespē-
ju bērnam augt ģimenē, bet materiālo apstākļu dēļ to nevar atļauties. Sākumā, kamēr bērns mazs, izdevumi nav tik lieli, bet, kad sākas skološanās laiks, atbalstam vajag daudz vairāk līdzekļu.
Par Latvijā esošo praksi ņemt bērnunama bērnus ciemos uz mājām irsiete teic — izjūtas ir divējādas, jo mazākie bērni dažkārt neizprot, ka tā ir tikai ciemošanās. “Atceros vienu puisīti, seši gadiņi varbūt bija,” stāsta Mārīte. “Kāda ģimene viņu paņēma ciemos. Pēc ciemošanās bērns visu laiku viņus gaidīja un visiem stāstīja — man būs mamma, man būs tētis, man būs sava māja. Manuprāt, tas ir nepareizi, ka pāris reižu paņem ciemos, izmēģina, bet bērns taču gaida… Bērni pārdzīvo, cer, ka varēs braukt ciemos, ka viņus pieņems ģimenē. Es saprotu — cilvēki apjauš, ka nespēs pietiekami rūpēties par bērnu vai viņu iemīlēt, tomēr īsti pareizi tas nav.”
